Grīziņkalna vēsture

Nosaukums

Sv. Pāvila baznīca 20.gs. sākumā

Teritorija savu nosaukumu ieguvusi pateicoties Grīziņmuižai, kas pastāvēja 18. gs. Muižas nosaukums cēlies no senā smilšu kāpu nosaukuma, ko tautas valodā dēvēja par grīziņām.

Grīziņkalns ir vēsturiski apdzīvots rajons Rīgā. 19. gadsimta otrajā pusē izveidojās Pērnavas iela. Tās apkaimē aktīvi būvēja mazas rūpnīcas un darbnīcas, kā arī rūpnīcu strādniekiem dzīvojamās mājas. Šo apvidu sāka dēvēt par Grīziņkalnu - tā vidū atradās arī viena no augstākajām smilšu kāpām (24 m virs jūras līmeņa), kas vēlāk iekļāvās Grīziņkalna parka teritorijā.

Sv. Pāvila baznīca 20.gs. sākumā

19. - 20. gs. mijā rūpnīcu tuvums un strādnieku dzīvojamo kvartālu apbūve, zināmā mērā, noteica apkārtnes sociālo statusu. Daļēji tas vērojams arī mūsdienās. Grīziņkalnu sāka apdzīvot diezgan vēlu - tikai 19. gs. beigās, attīstoties rūpniecībai un dzelzceļam. Tas sāka veidoties kā strādnieku rajons, kur dzīvoja apkārtējo rūpnīcu strādnieki. Rūpnīcu tuvums un strādnieku dzīvojamo kvartālu apbūve noteica rajona sociālo statusu.

Grīziņmuiža

Sarkanā Krusta slimnīca 20.gs. sākumā

1905. gada parks jeb Grīziņkalns tika izveidots uz smilšu kāpas, un savu nosaukumu tas ieguva no tirgotāja Grīzena (Griesen) vārda, kuram piederēja Grīziņmuiža (Griesenbergshof). Grīziņmuiža atradās dzelzceļa otrā pusē, kas ir aptuveni Braslas un Madonas ielu stūrī. Sākumā Grīziņmuiža tika saukta par Aizkalni (Hinterbergen), bet vēlāk par Fišermuižu (Fischerhof). Johans Bernhards Fišers 18. gs. bija Krievijas ķeizarienes Annas ārsts un visas Krievijas medicīniskās pārvaldes priekšnieks. 1742. gadā, atgriezies Rīgā, J. B. Fišers sev par pastāvīgu dzīvesvietu izraudzījās smilšu tuksnesi Grīziņkalna apkaimē, kur iekopa apkārtni un uzcēla sev muižu. 1794. gadā muižiņa nonāca tirgotāja Grīzena īpašumā, kurš to paplašināja, iepērkot blakus esošās zemes. Vēlākos gados viss lielais Grīziņmuižas gruntsgabals nonāca Rīgas vecticībnieku sociālās palīdzības organizācijas – Grebenščikova labdarības iestādes īpašumā, kurai tas piederēja līdz pat 1940. gadam. Ilgu laiku tur bija sastopamas pļavas un sakņu dārzi.

Aleksandra vārti un dārzs

Aleksandra vārti šodien

Aleksandra vārti jeb Triumfa arka atrodas Viesturdārzā. Tā ir Latvijā vienīgā triumfa arka. Tās autors ir J. D. Gotfrīds. Arka, kas veidota pēc Romas triumfa arku paraugiem, celta 1817. gadā toreizējās Aleksandra (Brīvības) ielas galā pie Gaisa tilta. Tā tika būvēta par godu uzvarai pār Napoleona armiju 1812. gadā. Arkas brauktuves platums ir 4,25 metri, augstums - 10,1 metrs, bet platums - 9,7 metri. Arku rotā joniskā kārtojuma smilšakmens kolonnas un dzegas, 4 bronzas medaljoni ar miera un kara simboliem.

Dzelzceļa viadukts / VEF tilts Foto: Jānis Vilniņš

1904. gadā sākot būvēt dzelzceļa viaduktu, arku pārcēla uz Brīvības un Šmerļa ielas krustojumu. 1936. gadā arku pārcēla uz tagadējo tās atrašanos vietu - Viesturdārzā, jo tā traucēja satiksmi.

19. gs. beigās pie Aleksandra vārtiem atradās arī rīdzinieku iecienīta izpriecu vieta – Aleksandra dārzs. Tas bija ierīkots bijušās Falkenhofas muižiņas teritorijā. Līdz dārzam rīdzinieki ērti varēja nokļūt ar tramvaju, kas 1901. gada vasarā tika atklāts posmā Aleksandra tilts - Aleksandra vārti.