Bijušā lielā geto iela

Rīgā 1941. gada 2. un 3. jūlijā ar vācu varas atbalstu tika izveidota V.Arāja šāvēju komanda, kura 4. jūlijā sadedzināja vai nošāva apmēram 400 ebrejus sinagogā Gogoļa ielā 25. Štālekers ziņojumā uz Berlīni to klasificēja kā "pogromu" un paskaidroja, ka tikko izveidotā Rīgas latviešu palīgpolicijas sastāvā esot vēl viena "pogromu" taisītāju grupa. Šaušanas te vadīja SS šturmbanfīrers H. Barts. Rīgā un tās tuvumā pāris dienās tika nogalināti apmēram 4300 ebreju.

Pirmajam šaušanu vilnim 1941. gada jūlijā sekoja vācu okupācijas varas rīkojumi par ebreju tiesību ierobežojumiem. Noteica, ka viņi nedrīkst ierasties uz sabiedriskajiem sarīkojumiem, braukt tramvajā vai satiksmes autobusā, iet pa trotuāru, ka viņiem pie drēbēm jāpiešuj īpaša pazīšanās zīme - sešstūraina dzeltena Dāvida zvaigzne utt. Drīz vien sekoja rīkojumi atstāt savus dzīvokļus un pārcelties uz speciāliem pilsētas kvartāliem - geto, no kurienes viņi drīkstēja doties tikai uz norādīto darbu un atpakaļ, personīgo mantu konfiscēja. Lai nodrošinātu geto iemītnieku pilnīgu izolāciju, gar geto dzeloņdrāšu žogu izvietoja bruņotu apsardzi.

Sākotnējās geto robežas bija starp Maskavas, Jersikas, Ebreju, Līksnas, Lauvas, Lielā Kalna, Katoļu, Jēkabpils un Lāčplēša ielām, bet tad šīs ielas sauca par Latgales, Vitebskas, Žīdu, Lauvas, Lielā Kalna, Lazdones, Jēkabpils un Katoļu ielā.

Par Rīgas geto izveidošanu oficiāls paziņojums jau bija 1941. gada 23. augustā. 1941. gada 25. oktobrī geto vārti aizvērās. Pilsētas teritorijā, kur kādreiz dzīvoja 13 000 cilvēku tagad bija 5652 bērni, 8300 nespējnieki, 9507 sievietes, 6143 vīrieši (no 14-65 gadi). Kopā 29 602 cilvēki. Vēlāk noskaidrojās, ka, pēc sistemātiskajām jauno ebreju vīriešu slepkavībām jūlijā un augustā, geto kaut cik darba spējīgo vīriešu bija palicis 4,5 tūkstoši, kurus nošķīra turpat geto darba nometnē. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī lielais geto bija iznīcināts - lielākā daļa tā iemītnieku tika nogalināti Rumbulā.

Tika pārtraukta ebreju bērnu izglītošana. Geto ebrejiem bija formālas tiesības izveidot savu pašpārvaldi, bet tā tika pakļauta stingrai policijas kontrolei. Puse no ebrejiem tika sūtīta darbos. Taču arī šāds stāvoklis nesaglabājās ilgi. 1941. gada rudenī Berlīnē nolēma, ka dzīvi jāatstāj tikai speciālisti, ja viņiem ir labas darba spējas. 1941. gada 10. novembrī jaunieceltais Ostlandes augstākais SS un policijas vadītājs ģenerālis F. Jekelns no Himlera saņēma pavēli likvidēt Rīgas, Liepājas u.c geto. Šis pats ģenerālis izstrādāja detalizētu nogalināšanas plānu un metodi, kuru realizēja speciāla vācu šāvēju vienība. Latviešu brīvprātīgo palīgpoliciju iesaistīja geto iemītnieku konvojēšanā uz eksekūcijas vietu, turklāt ar pavēli - tos, kuri mēģinās ceļā izbēgt vai noslēpties geto teritorijā, nošaut uz vietas. Rīgas geto "evakuāciju" galvenokārt īstenoja no Vācijas atsūtīti policisti, kuri savu darbību uzsāka ar lielu nežēlību, būdami alkohola reibumā.

1941. gada 23. novembra agrā rītā Ludzas ielā vien jau bija apmēram 300 nošautu ebreju līķu. Par galveno slepkavošanas vietu bija izraudzīta Rumbula, kur novembrī - decembrī pavisam nogalināja 27 800 ebreju, tai skaitā, 942 ārzemniekus.

1941. gada 30. novembrī, kad vīrieši bija atšķirti, sākās pārējo, "nevajadzīgo", cilvēku iznīcināšana. Sievietēm un bērniem paziņoja, ka jādodas ceļā uz citu nometni. Nāvei nolemto kolonnas dzina pa Maskavas ielu uz Rumbulu, kur jau iepriekšējās nedēļās karagūstekņi bija izrakuši milzīgas bedres. Arāja slepkavnieki un, bijušā lidotāja, dēkainā Gambijas pārlidojuma varoņa, Herberta Cukura vadītie Maskavas priekšpilsētas policijas šucmaņi nošāva katru, kas paklupa uz apledojušās ielas vai arī virzījās pārāk gausi uz priekšu. Slimniekus, no geto teritorijā improvizētās bērnu slimnīcas, vienkārši izmeta pa logu un nodūra ar durkļiem, daļu nespējnieku nošāva turpat pie viņu mītnes. Ludzas iela, pa kuru virzījās ceļš uz Rumbulu, bija līķiem nosēta. Viņu apglabāšanai izraka masu kapu Vecajā ebreju kapsētā.