Norāde Maskavas dārzā 2008.g.

15. gs. Rīgas rāte neatļāva krievu tirgotājiem apmesties uz dzīvi pilsētas robežās. Atbraucot ar precēm pa lielo Maskavas ceļu, tirgotāji izvietojās pilsētas vārtu priekšā, uzcēla teltis, barakas un mājeles. Tirgoņi atveda sev līdz palīgus: būvju un dažādiem citiem darbiem viņiem vajadzēja savus "kristīgos" cilvēkus. Tā tika apbūvētas Maskavas ielas.

Lielākā skaitā krievu tautības cilvēki ieradās pēc Ziemeļu kara (1700.- 1721. gadā), bet par celmlaužiem tiek uzskatīti Krievijā vajātie vecticībnieki, kurus 1667. gadā Maskavas patriarhs Nikolajs pasludināja par ķeceriem. Gluži loģiski šķiet tas, ka vēlākie ienācēji vēlējās apmesties pie "savējiem". Pamazām priekšpilsēta ieguva krievisku gaisotni un nokrāsu gan koka namiņu arhitektūrā, gan dekoratīvajos elementos, priekšstati par to vēl jūtami ejot pa Ludzas un Lielā Kalna ielu.

Krievu sētas tirgus piederēja tādām lieltirgotāju ģimenēm kā Gusevi, Klimovi, Siņicini, Ladigini, Kuročkini. Krievu tirgotājiem Rīgas attīstībā bija liela nozīme, jo 19.gs. 70./80.gados krievu tirgotāju rokās atradās mežrūpniecība, labības un lina tirgus. Latgales priekšpilsētas iedzīvotāji bija nodarbināti kokapstrādē, kur vidēji varēja nopelnīt trīs rubļus dienā. Tā bija laba alga. Cenas tajos laikos bija zemas. Piemēram, sviests maksāja 15 kap., maize 1/4 kapeikas , par 30 kapeikām varēja nopirkt šņabi, bet par vienu rubli - 20 pudeles laba alus.

Ja maiznieki un miesnieki bija vācieši pēc tautības, tad ar bakalejas precēm tirgojās krievu tautības tirgotāji. Krievu tirgotājiem bija ļoti grūti tikt Ģildē, jo uz viņiem skatījās kā uz otrās šķiras tirgotājiem. Taču laika gaitā ierobežojumi krievu tirgotājiem pakāpeniski tika atcelti. Kaut arī tirgotāji skaitījās Ģildē, tomēr viņiem nebija balsstiesību, kā rezultātā viņi nevarēja vēlēt un tikt ievēlēti, tāpēc nekāda labuma no Ģildes krievu tirgotājam nebija. Pirmie krievu tirgotāji, kuri iekļuva tirgotāju brālībā bija Ignats Bočarņikovs un Pāvels Alifakobs 1849.gadā, kad šai brālībai nebija vairs tik spēcīgas ietekmes tidzniecībā.

1812.gada ugunsgrēks vislielākos zaudējumus nesa tirgotājiem - rubļa vērtība kritās par 25 kapeikām. Ik dienu kāds no tirgotājiem bankrotēja. Bankrotu neveicināja rubļa vērtības krišanās, bet gan tas fakts, ka nebija kur ņemt naudu. Senos laikos krievu tirgotāja privilēģija bija augļošana, prasot 2- 3 % mēnesī, taču tagad visa nauda bija sadegusi.