Mūkupurva vēsture

Tagadējās apkaimes teritorija vēsturiski atradusies uz Šampētera un Beberbeķu muižu zemēm, bet Rīgā iekļauta 1924.gadā – toreiz Zolitūdes apkaimē. Par Mūkupurva vēsturi vajadzētu runāt, sākot no 13.gs., kad Rīgas arhibīskaps piešķīra Rīgai patrimonālo apgabalu un zemes Rīgas klosteriem. Visticamāk, šī teritorija sākotnēji ietilpusi Cisterciešu klosterim piederošo zemju teritorijā – par to liecina purva nosaukums. Iespējams, ka Mūkupurvs bijis kā robeža starp klostera zemēm un Rīgas pilsētas patrimonālo apgabalu, jo otrpus Mūkupurva Beberbeķi jau kopš 13.gs. piederēja Rīgas pilsētai.

Mūkupurva iela vēl aizvien ir apaugusi ar veciem kokiem, kas varētu liecināt par vēsturiskām māju atrašanās vietām. Senākie vēsturiskie fakti ļauj secināt, ka tagadējā Mūkupurva apkaime ir atradusies satiksmes ceļa malā, kas gar Mūkupurvu, Beberbeķu muižu un gar Babītes ezera dienvidu galu veda no Rīgas apkārt ezeram uz Sloku un Kalnciemu. Ceļa sākums meklējams Kalnciema ielas trasē, kas, izbūvējot lidostu „Rīga”, daļēji zaudējis savu vēsturisko maršrutu. 18.gs. beigu kartēs ir redzami atsevišķi atdalīti zemes apgabali pie Mūkupurva pašreizējās robežas, kas piederējuši Pleskodāles un Vilīšu mājām.

Vēl starpkaru periodā Mūkupurvā izveidojās mazdārziņu kolonija un 1927.gada kartē praktiski visiem mazdārziņiem bija savs saimnieks. Arī padomju varas gados visos Mūkupurva mazdārziņos valdīja rosība – dobēs tika audzēti dārzeņi, košumam stādītas puķes. Plašas teritorijas padomju laikā piederēja uzņēmumam „Rīgas zieds”, kas te audzēja rozes. Dārza mājiņu raibā arhitektūra, tantes baltos apakšveļas komplektos dobēs, kas toreiz šķita pilnīgi atbilstošs apģērbs dārza darbiem – daudz kas aizgājis uz neatgriešanos.

Mūsdienās Mūkupurva apkaimes ainava visai raiba – līdzās mazdārziņu kolonijām ar aptuveni dārza būdiņām vērojamas pamestas, aizaugušas un aizaugošas teritorijas, šur tur uzbūvēta kāda greznāka vai mazāk grezna māja pastāvīgai dzīvošanai – piemēram, Mūkupurva ielā 11. Senākā dārzkopju apvienība, kas joprojām saglabājusi savu statusu ir „Ķegums”. Māksliniece R. Šulca Mūkupurvu raksturo kā vietu, kur no debesīm uz rožu ziediem līstot degviela, ar to domājot blakus uzbūvēto Rīgas lidostu.

Kā agrāk, tā tagad mazdārziņus šad un tad apciemo zagļi. 1993. gadā apkaimē ilgu laiku darbojies kāds dārza mājiņu zaglis, kuru trīs zemessargi kādā aprīļa vakarā centās notvert, bet garnadzis nav bēdzis, bet uzbrucis zemessargiem ar lāpstu. Zaglim esot izdevies aizbēgt, lai arī viņa virzienā tika raidīti astoņi šāvieni.

Mūsdienās Mūkupurva apkaime tiek raksturota kā vismazāk apdzīvotā Rīgas apkaime. Pēc 2018. gada datiem, apkaimē pastāvīgi dzīvo tikai 212 cilvēki. Jāņem vērā, ka daudzi uz šejieni brauc vasarā – uz mazdārziņiem.

Jau tuvākajā nākotnē apkaime ar saimniecībā aktīvi neizmantotu, aizaugušu, purvainu zemi, pamestiem mazdārziņiem varētu stipri izmainīties, jo saskaņā ar „Rail Baltica” projektu daļu apkaimes teritorijas valsts atsavina šī starpvalstu projekta vajadzībām. Dzelzceļa uzbēruma būvniecība Mūkupurvā skars aptuveni 20 zemes gabalus, uz kuriem ir vasarnīcas, siltumnīcas, pirtis un citas būves. Jaunais dzelzceļš sadalīs Mūkupurva apkaimi 2 daļās, turklāt Rīgas pilsētas attīstības plānā paredzēts neturpināt zemes nomas līgumus ar mazdārziņu īpašniekiem praktiski visur, kur tie Rīgā vēl saglabājušies, tāpēc sagaidāms, ka drīzumā Mūkupurva apkaime izmainīsies līdz nepazīšanai.