Замок Дюнамюнде

Daugavgrīvas klosteris

Lai nodrošinātu tirdzniecību Daugavā un aizsargātu Rīgu uzbrukumu no jūras gadījumā, bīskaps Alberts 1205. gadā 10,5 km uz ziemeļiem no toreizējās Daugavas grīvas labajā krastā pie toreizējās Daugavas gultnes 2,5 kilometrus no ietekas jūrā lika uzcelt cisterciešu Svētā Nikolaja klosteri. Tas bija nosaukts par godu jūras braucēju patronam Svētajam Nikolajam.

1208. gadā klosteri sāka apdzīvot mūki. Viņi nodarbojās ar saimniecisko darbību – lauksaimniecību, amatniecību. 1266. gadā mūki izraka nelielu grāvi no Ķīšezera uz Daugavu un uzcēla tur pirmās ūdensdzirnavas, bet pašu grāvi nosauca par Mīlgrāvi (vācu: Muler graben jeb Dzirnavu grāvi), kas ir mūsdienu Mīlgrāvja pirmsākums. Tagad grāvis ir piemērots kuģošanai un savieno Daugavu pa kanālu sistēmu ar Baltezeru, Gauju un Juglas ezeru.

Cisterciešu klosteris atradās stratēģiski ļoti izdevīgā vietā, jo varēja kontrolēt Daugavas ūdens ceļu. Kā nocietināts mūra ēku komplekss, celts labi nocietinātā pakalnā atbilstoši sava laika prasībām. Tam rietumu pusē bija pieeja Daugavai, bet no pārējām pusēm aptvēra purvainas vecupes, tāpēc klosteris jau kopš pirmsākumiem kalpoja kā cietoksnis, kas pie Rīgas jūras vārtiem palīdzēja kontrolēt jūras ceļu un piesedza Rīgu no jūras uzbrukumiem, līdzīgi kā dzirnavas mūsdienu Ķengaraga teritorijā.

Turpmākajos gadsimtos klosteris bija iesaistīts neskaitāmās kaujās un militāros konfliktos – to ieņem zemgaļu un kuršu apvienotais karaspēks, nogalinot visus mūkus. Klosteri vairākas reizes atjaunoja.

1305. gadā Livonijas ordenis no cisterciešu mūkiem par 4000 Ķelnes markām nopirka Daugavgrīvas klosteri. Ordenis tā vietā uzcēla Daugavgrīvas pili (vāc. Alt-Dünamünde) un pārveidoja to par pili – cietoksni, iekārtojot tur Daugavgrīvas komtureju. Apkārt pilij izveidojās zemnieku ciemats. Savukārt mūki pārcēlās uz Padises klosteri igauņu zemēs.

Laikā no 1305. līdz 1485. gadam Daugavgrīvas pilī valdīja 22 komturi. 1485. gadā rīdzinieki pili pēc četru nedēļu aplenkuma ieņēma un nopostīja. Esot atstāts tikai viens tornis kā orientieris kuģiem jūrā. Livonijas ordenis pili atguva un mestra Voltera fon Pletenberga (vācu: Wolter von Plettenberg) vadībā atjaunoja. Laikā no 1532. līdz 1560. gadam Daugavgrīvā valdīja četri zemes maršala iecelti komturi.

Pēc ordeņa sabrukuma 1562. gadā pils nonāca poļu karaspēka rokās. 1582. gadā Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs Stefans Batorijs (poļu: Stefan Batory) pavēlēja pili pārbūvēt un pastiprināt jau 16. gadsimtā ierīkotos nelielos zemes nocietinājumus – pārbūvētie vaļņi ir vienīgā daļa, kas no pils atlikusi mūsdienās.

Daugava 16. gadsimta beigās izrāva jaunu – tagadējo gultni. Līdz ar to vēlāk lielāku nozīmi ieguva jaunuzceltā skansts otrā upes krastā, kur laika gaitā izveidojās Daugavgrīvas cietoksnis, un teritorija mūsdienu Vecdaugavā pamazām zaudēja savu nozīmi.

Zviedrijas – Polijas karu laikā Daugavgrīvas pili karojošās puses vairākkārt ieņēma. 1624. gadā pils revīzijā konstatēts, ka telpas ir izpostītas un izlaupītas. 1653. gadā Zviedrijas Kara kolēģijas izdotajā kartē atzīmēts, ka vecais cietoksnis ir izpostīts un pils – sabrukusi. Pils mūru akmeņus izmantoja Daugavgrīvas cietokšņa būvniecībai otrā Daugavas krastā.

Kādreizējā cietokšņa vietā 18. gadsimta vidū zemi apstrādāja trīs zemnieki. Johans Kristofs Broce (vācu: Johann Christoph Brotze) atainojis veco Daugavgrīvas baznīcu 1797. gadā, fonā redzama vecā cietokšņa skansts.

Kārļa von Lēvisa of Menāra (vācu: Karl von Löwis of Menar) 1901. gada izrakumos krusteniski izraktas divas tranšejas un secināts, ka pils izmēri bijuši aptuveni 53x39 m. Senākā pils daļa varētu būt bijusi dienvidrietumu stūrī būvētais lielais četrstūrainais tornis un ap pili uzceltais aizsargmūris. Nākamajā būvperiodā blakus tornim austrumu pusē piebūvēta klostera kapela. Vēlāk uzcelti korpusi gar rietumu un ziemeļu aizsargsienu un piebūves pie austrumu aizsargsienas. Livonijas ordeņa laikos uzcelti apaļie ieroču torņi ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu stūrī. 16. gadsimtā varētu būt celta priekšpils ar trim torņiem, kas atrodas ārpus mūsdienās redzamā grāvja. Pāri grāvim veda paceļams koka tilts.

Mūsdienās ieeja pils vietā ved no ziemeļaustrumu stūra. Daļēji dabā vēl izsekojams vecais ceļš, kas veda no ziemeļaustrumu stūra visapkārt priekšpilij līdz dienvidaustrumu stūrim.