История Зиепниеккалнса

Dzīvojāmais nams Putnu ielā, 25.09.2022.
Dzīvojāmais nams Putnu ielā

Nelielu daļu Ziepniekkalna apkaimes gar Bieķengrāvi iekļāva Rīgas policijas novada robežās jau 1786. gadā. Ziepniekkalna centrālā daļa iekļauta Rīgas administratīvajās robežās 1828. gadā, bet 1924. gadā pilsētas robežās oficiāli iekļautas bijušās Nummurmuižas zemes ap tagadējo Ziepniekkalna ielu. 1974. gadā Rīgas pilsētas robežās iekļauta Ziepniekkalna dienvidu daļa, kādreizējās Līves muižas zemes un tām pieguļošā Medemu purva daļa.

Ziepniekkalns izveidojies uz bijušās Bišumuižas, Ēbelmuižas, Foka muižas, Jaunās Grāves muižas, Nummurmuižas un Reimermuižas zemes.

Nummurmuiža

Nummurmuiža (vācu: Nummershof) līdz mūsdienām nav saglabājusies. Nav īsti skaidrs, ar kuru gadsimtu muiža būtu datējama. Tā droši ir redzama 20. gadsimta 30. gadu kartē, kur atradās starp Ziepniekkalna ielu un Bišumuižas grāvi ziemeļos no grāvja šķērsojuma.

Reimera muižas

Reimera muižas (vācu: Reimershof) ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tā kādreiz atradusies uz dienvidiem no Misas ielas. Muiža ir iezīmēta Rīgas kartē gan 1876. gadā, gan vēl 1930. gada kartēs.

Foka muiža

Dzīvojāmais nams Bauskas ielā, 25.09.2022.
Dzīvojāmais nams Bauskas ielā

Foka muiža (vācu: Fockenhof) latviski saukta arī par Bokaišu muižu. Tā līdz mūsdienām nav saglabājusies. Bauskas ielā 170 ir saglabājies uz muižas zemes celtais nams, kur 20. gadsimta sākumā darbojās Bišumuižas palīdzības biedrība. Ir saglabājusies informācija, kā muiža ieguva savu nosaukumu. Saskaņā ar Brugenu dzimtas leģendu, Engelbrehts fon Brugens (vācu: Engelbrecht von Brugken) 16. gadsimta sākumā kuģī veda karavīrus Livonijas ordenim uz Rīgu. Vētrā pie Rīgenas salas kuģis zaudējis visus mastus un takelāžu, izņemot priekšējo mastu jeb fokmastu. Ar šī masta palīdzību Engelbrehtam izdevies izglābt kuģi un ļaudis, tādēļ mestrs Valters fon Pletenbergs (vācu: Wolter von Plettenberg) 1517. gadā viņam piešķīris goda pavārdu Foks un zemes īpašumu – lēni. Vēlāk muiža ieguva Foku muižas nosaukumu. Dzimtai piederēja daudzas muižas, tomēr tās bija nelielas un īpašnieki nespēja iegūt turību.