Zaķusalas vēsture

Salas izveidošanās

Zaķusala 1939.gadā

Zaķusala atrodas Daugavas vidū starp Daugavu, Mazo Daugavu, no Vecrīgas līdz Katlakalnam. Zaķusala ir viena no garākajām Rīgas salām. Sala, kuru mēs šodien saprotam ar vārdu Zaķusala, ir izveidojusies tikai 19.gs. beigās. Līdz tam šajā vietā bijušas vairākas citas salas, kurām saplūstot izveidojās mūsdienu Zaķusala.

Zaķusala ir augoša sala. 1901. gadā tā bija 1600 metrus gara, un platākajā vietā 280 metrus plata, 1988. gadā sala ir 3500 metrus gara, bet platums 100 -300 metri.

Ziņas par to, kā šodienas Zaķusala izskatījās 18.gs. beigās sniedz Broce, kas savā darbā lielu vērību pievērsa Rīgas salām. Šajā vietā viņš ir pieminējis Mušu salu, Frīdriķa salu, Zaķu salu un Mirušo jeb Miroņu salu.

Miroņu salā bijušas tikai dažas mājas. Jau Broces zīmējumos redzams, ka šīs zemnieku mājas bijušas celtas no strūgu baļķiem. Miroņu sala izveidojusies ap 1785. gadu ledus iešanas laikā. Tā kā uz salas atrada mirušu cilvēku, tad pašu salu nosauca par Miroņu salu. 19.gs. beigās Miroņu sala jau bija pilnībā saplūdusi ar Zaķu salu.

Laika posmā no 1881.-1883. gadam tika veikti visi galvenie Daugavas regulēšanas darbi, kā rezultātā savus apveidus ieguva daudzas no tagadējām Rīgas salām arī Zaķusala. 19.gs. beigās šajā vietā bija palikušas trīs lielas salas, kurām saplūstot izveidojās Zaķusala – Zaķu salai, Fridrihsalai un Zaļajam sēklim.

Zaļais sēklis bija neliela iegarena saliņa Daugavas vidū, pretim Lucavsalai. Zaļais sēklis tagad ir zemākā augšējā daļa, kas ir tikai 2-3.5 metru augsta. Zaļais sēklis izveidojās no kādreizējās Mušu salas.

Fridrihsala bija 1,2 km gara, bijusī palienas sala Daugavas lejtecē. Fridrihsala ir Zaķusalas vidus un augšējā daļa. Enciklopēdijā „Rīga”, teikts, ka ”Fridrihsala pastāvēja no 18.gs. vidus. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā pēc dambja uzbūves augšpus salas Fridrihsala saplūda ar Zaļo sēkli un izveidoja Zaķusalu.” Tomēr Fridrihsala ir daudz vecāka, jo jau 1621. gada dokumentos atzīmēta "Castellum in insula Fridericiana", šajā vietā atradusies arī baterija, kuras paliekas dabā bija iespējams atrast vēl 20.gs. sākumā.

Starp Fridrihsalu un Zaļo Sēkli bija šaurums, kas ledus iešanas laikā, kad Daugava tika piedzīta ar palu ūdeņiem, vienmēr applūda, izskalojot vietējo iedzīvotāju mājas un dārzus, un pats galvenais izskalojot salas krastus. Salu iedzīvotāji centās izskalotos krastus nostiprināt ar akmeņiem, tomēr katru gadu atkārtojās viens un tas pats. Tam bija vēl viens sliktums – izskalotās smiltis nogulsnējās Daugavas galvenajā kuģu ceļā, tādējādi apgrūtinot kuģošanu.

1880. gadā šo caurteku starp abām salām norobežoja ar 380 metrus garo dambi HK. Pie dambja izveidoja sešas būnas, kas iezīmēja tagadējās Zaķusalas kontūras.

Fridrihsalas krastu vēl papildus nostiprināja ar fašīnu matraču krāvumu zemūdens daļā un parastajām fašīnām virs ūdens līmeņa. Dambī tika atstāta 30 metrus plata josla plostu un laivu satiksmei. Tomēr jau 1881. gadā šaurumu sanesa ar palu ledu kā rezultātā tika aizskalota daļa no dambja. Nākamais dambis, ko šajā vietā veidoja jau bija no akmens. Smiltis, kuras sāka izskaloties pie Zaļā sēkļa nostiprināja ar kārklu stādījumiem. Zaķusalas krastu noformēšanās darbus pabeidza, uzceļot matraču konstrukcijā Zaļās salas straumes sadalītājbūvi, kura pat oficiālos dokumentos tika nosaukta par Zaļās salas egli. Šis būves galvenais dambis atgādināja egles stumbru, bet būnas tās zarus. Galvenos būvdarbus veica no 1882.-1883. gadam, lai gan darbi tika turpināti arī vēlāk, bet 1889. gadā būve tika nobruģēta ar laukakmeņiem.

Zaķusalai no virspuses ir 1-2 metru biezi palu alūvija smilšmāla un māla nogulumi. Zaķusalas pamatā ir 15-17 metri biezi aluviālu smilšu un grants nogulumi ar dūņu un dūņainas smilts lēcām.