Площадь латышских стрелков

Сегодняшний музей оккупации был открыт в 1970 году как Музей латышским красным стрелкам. Архитектор - Гунарс Лусис-Гринбергс. Музей служил так же для пропагандийских целей Коммунистической партии, особенно для воспитания молодежи в духе коммунизма.

Laukumu muzeja priekšā nosauca par Strēlnieku laukumu, uz Daugavas pusi vēl ar vien sauc par Strēlnieku laukumu, un tajā ir tajā novietota statuja, kas ataino trīs latviešu strēlniekus. Latviešu strēlnieku bataljoni un pulki bija nacionālās armijas vienības cariskās Krievijas armijas sastāvā, ko sāka veidot 1915. gadā. Kopumā astoņos strēlnieku bataljonos dienēja aptuveni 40 000 kareivju. Pirmās strēlnieku bataljonu cīņas notiek 1915. gada oktobrī pie Pavasara muižas un Plakanu mājām. 1915.-1917. gados sadursmes notika frontes līnijā gar Daugavu. Nākamās lielās cīņas norisinājās no 1916. gada marta līdz rudenim. Ievērojamākās no tām ir Marta kauja, Jūlija kauja un ilgstošas cīņas Nāves salā, svarīgā stratēģiskā punktā pie Ikšķiles, kas bija izmantojams kā placdarms frontes pārraušanai gan vienai, gan otrai karojošai pusei. Visslavenākās strēlnieku cīņas norisinājās 1916. gada decembrī Tīreļpurvā, pie Ložmetējkalna. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā tipa kalendāra) un ilga sešas dienas.

Памятник латышским стрелкам

Pēc februāra revolūcijas daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt boļševikus. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada rudenī, strēlnieki saglabā disciplīnu, un kā īpaši uzticamus viņus izvēlas par Ļeņina miessasargiem. Strēlnieki piedalījās anti-Boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā un Jaroslavļā, viņi cīnijās pret Deņikinu, Judeniču un Vrangeli. 1919. gadā strēlnieki kopā ar Sarkano armiju iebrūk Latvijā, lai nodibinātu padomju varu, taču pēc pāris mēnešiem cieš sakāvi. Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gadā, vairāk nekā 11 000 sarkano strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Daudzus no šiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem vēlāk nošāva Staļina "tīrīšanās" 1937.–1938. gadā.

Музей оккупации

Pašlaik notiek diskusijas par Strēlnieku laukuma tālāko likteni. J. Krastiņš ir izteicis domu, kad vieta ko tagad dēvē par Strēlnieku laukumu, nav par tādu uzskatāmu, jo laukumam jābūt noslēgtam, tas ir tukšums, nevis laukums. Arhitektu vidū nav vienprātības par laukuma tālāko likteni – atstāt to tādu kā ir, ietvert iekšējā pagalmā vai apjumtā telpā.