Vecrīgas Trokšņu iela

Rīga bija tipiska viduslaiku pilsēta un lielākā daļa vecpilsētas ielu ir saglabājušas savu virzienu un pat nosaukumu no 13.gs. Pastāv uzskats, ka Vecrīgas ielas radušās no ceļiem, kas savienoja ciemus savā starpā. Arheologu izrakumi liecina, ka vecākais ielu segums bijis koka klājums, tomēr konstatēts ir arī dolomīta bruģis. 1413. gadā ar akmeņiem tika nobruģēts Rātslaukums, bet ielu bruģēšana sākās tikai 18. gs.

Viduslaikos bija tradīcija gruntsgabalus piešķirt šauru zemes gabalu veidā, kas stiepās no vienas ielas līdz pat otrai - pret vienu ielu būvēja reprezentatīvus dzīvojamos namus, bet pret otru kūtis un citas saimniecības ēkas. Agrajos viduslaikos lopus pa nakti turēja pilsētā, bet pa dienu izdzina ganībās. Tomēr, izveidojoties priekšpilsētām, lopus vairs pilsētā neturēja, līdz ar to radās nepieciešamība pārsaukt daļu no ielām – piemēram, Cūku, Siļķu un citas, bet lai nebūtu jāmaina visa plāksnīte ar ielas nosaukumu centās nosaukumā izmainīt tikai dažus burtus, tā Cūku iela pārtapa par Peldu ielu (Swyne – Schwim).