Atgāzenes vēsture

Atgāzenes nosaukums cēlies no muižas, kas 17. gs. piederēja Lielās Ģildes vecākajam Gothardam fon Fēgezakam (Gotthard von Vegesack). Viņa uzvārdu latviskojot, radās vietvārds Atgāzene. Daži vēsturnieki uzskata, ka apkaimes nosaukums varētu būt cēlies arī no Melnupītes, ko tautā dēvēja par Bieriņgrāvi. Šis grāvis un tā kraujās malas varētu būt iemesls, kāpēc muiža ieguvusi savu latvisko nosaukumu. Atgāzenes apkaimei nepieder visas bijušās muižas teritorijas, daļa ietilpst Ziepniekkalna apkaimē.

Pārdaugavā jau kopš 13.gadsimta zeme piederēja Rīgas pilsētai – t.s. Rīgas patrimonālais apgabals, un apkārtnes zemnieki maksāja Rīgas pilsētai feodālo renti, savukārt rīdzinieki izmantoja apkaimes ūdeņus, aramzemi un ganības, maksājot Rīgai nomas maksu. Pēc Livonijas valsts sabrukuma 16.gs., zemes ap Rīgu tika piešķirtas Rīgas namniekiem muižiņu ierīkošanai, kas kalpoja gan kā vasaras atpūtas vietas, gan arī kā t.s. lopu muižiņas. Atgāzenes muiža atradās vecā Jelgavas ceļa malā, zināms, ka tā pastāvēja jau no 16. gs., bet par pirmajiem īpašniekiem gandrīz nekas nav zināms. Augsne šeit nebija īpaši auglīga. 1677. gadā muižai piederēja 51,23 ha zemes, uz kuras bija izvietojušās 13 zemnieku mājas ar nelieliem sakņu dārziem.

18.gs. Ziemeļu kara laikā, muiža un citas tuvējās saimniecības tika nodedzinātas. 1710. gada mēra epidēmijas laikā mira muižas īpašnieks un viņa sieva. Dažu gadu laikā no kādreizējās muižas bija saglabājušies tikai rožu krūmi. Gothards fon Fēgezaks ieguva mantojuma tiesības uz savu vecāku muižas senāko daļu. Viņš uzcēla jaunu muižas ēku. Šajā laikā, kā redzams K.Broces zīmējumos, tā bija visai necila vienstāva koka ēka, ko ieskāva žogs un koki. 1764. gadā Gothards fon Fēgezaks nomira.

Kopš 1800. gada muiža piederēja tirgotājam Justam Blankenhāgenam, kurš šeit uzcēla jaunu dzīvojamo ēku. Atgāzenes muižā, līdzīgi kā citās, esot bijis ierīkots arī krogs, kas pie lielceļa novietotajai muižiņai bijis labs papildus ienākumu avots. 1886. gadā muižu nopirka Eduards Vilhelms fon Hakens. Viņa dzimtai piederēja arī Biķernieku muiža. Hakeni, kā 19.gs. beigu utopisti, muižas parkā vēlējas veidot smalkus apstādījumus, kas daļēji ir saglabājušies arī līdz mūsdienām. Atgāzenes teritoriju viņiem izdevās izveidot kā utopisku pilsētu ar pastorāliem skatiem un lopiņiem. Eduarda mantinieki Augusts, Teodors, Emīlija un Doroteja, turpināja šo parku kopt arī pēc tēva nāves.