Rīgas Jēzus baznīca :: Maskavas forštates baznīcas :: Maskavas forštate

Svētā Jēzus luterāņu baznīca ir lielākā koka celtne Latvijā un viena no lielākajām koka baznīcām Eiropā. Pašreizējais dievnams ir jau ceturtais šajā vietā, jo trīs iepriekšējie krituši par upuri kara liesmām, nopostīti līdz pamatiem.

Pirmās baznīcas pamatakmens likts jau 1635.gadā un to iesvētīja 1638.gadā, bet jau 1656.gadā Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karapulki saspridzināja pirmo Jēzus baznīcas namu. 1688. gadā tās vietā tika uzcelta jauna koka baznīca pēc Rīgas būvmeistara R. Bindenšū projekta. Šo baznīcu nopostīja 1710. gadā. Altāra galā piebūvē tika ierīkots pulkstenis. Jaunā baznīca, celta pēc T.Buhuma projekta, tika atklāta 1733. gadā, tā tika iznīcināta 1812. gada ugunsgrēkā.

1813.gadā izstrādātajā Rīgas plānā, jaunajam, nu jau ceturtajam, dievnamam noteica vietu astoņstūra laukuma vidū. Jauno koka baznīcu ampīra stilā cēla 1818. - 1822.gadam pēc Vidzemes guberņu arhitekta K. F. Breitkreica projekta. Baznīcā bija paredzētas 1200 sēdvietas. Pēc arhitekta nāves, no 1820.gada celtniecību uzraudzīja arhitekts J. P. Krīks, bet būvniecības darbus veica meistars J.D.Gotfrīds. Breitkreics baznīcai izvēlējās astoņstūrainu centrālveidīgu ēku, kas tika celta kā guļbūve ar dzeguļotiem stūru salaidumiem. Visas koka konstrukcijas sastiprinātas ar koka tapām un liecina par būvamatnieku darba rūpīgumu un augstu profesionalitāti. Iekštelpa pārsegta ar kupolu, kura diametrs - 20 m, tas balstīts uz 16 pa pāriem grupētām koka kolonnām. Arī kolonnas, kuru kātu diametrs - 77 cm, ir no koka, tie ir 4 kodolkoki, ietērpti astoņās, rūpīgi apstrādātās, plankās.

Celtnei no četrām pusēm - pret katru uz to orientēto ielu - piekļaujas piebūves, kuras vainago trīstūrveidīgi frontoni tipiskās klasicisma formās. Trīs mazākajām piebūvēm tos balsta 4 joniski pilastri, bet ceturtajai, lielākajai, kur atrodas galvenā ieeja - četras brīvstāvošas joniskas kolonnas. Līdz 1912.gadam šo galveno portiku izmantoja kā kapliču.

Virs ieejas paceļas 37 m augsts divpakāpju tornis. Tā otrā stāva nišā katrā pusē ievietotas pa divām korintiskā ordera kolonnām, bet torni vainago neliels astoņstūrains kupoliņš. Tornī atrodas bronzas zvans, kurš liets 1708. gadā un tā autors ir J. Rode. Uz zvana kakla uzraksts - starp divām ornamentu rindām - ME FECIT IACOB ROHDE IN RIGA = ANNO 1708.

Dievnama galvenā vieta - altāris - atrodas aiz kolonnām, tā vietu uzsver arī pilastri. Divi kolonnu pāri novietoti uz pamatnēm, kas stāv atsevišķi, augstāk par mensu. Kolonnas dublē pilastri tieši aiz tām. Altāra uzbūve stipri atgādina triumfa arku. Starp kolonnām ir novietota arka, kurā agrāk līdz 1938.gadam atradās Šposa altārglezna "Kristus kristīšana", tagad stāv sastindzis, tēlnieka J. Brieža veidotais baltais marmora Kristus tēls. Virs kolonnām ir antablements ar klasicisma dzegu, bet virs dzegas pašā centrā atika ar gada skaitļiem 1638, 1822, 1938. Abās pusēs atikai ir zvilnoši eņģeļi un centrā glorija.

Uz Ziemeļiem no altāra atrodas kancele starp divām lielākajām kolonnām. Plānā tai ir pusaploces jumtiņš - baldahīns ar krustu galā. Kanceles dibens ir apaļš, un balstās uz mazas konsoles. Uz kanceli ved vītņveida kāpnītes.

Solu gali ir rotāti ar gropējumu un rombiem, savukārt apkārt visai telpai gar sienu ir sols ar atzveltni.

Baznīcā atrodas 1889.gadā būvētās vācu meistara V. Zauera ērģeles. Apmēram 2/3 no baznīcas kopējā apjoma aizņem luktas, kuru barjeru augšdaļa profilēta, un barjeru dekorē horizontāli pildiņi ar rombu vidū. Pie ērģeļu prospekta ir pusloka balkoniņš.

Lielākie pārbūves darbi notika 1938.gadā P. Kundziņa vadībā, kuru laikā izmainīja ēkas plānojumu - izbūvējot ieejas vestibilu aiz lielā portika, likvidējot lielos vārtus, tādēļ, ka bija zudusi nepieciešamība pēc kapličas. Sānu rizalītos, jeb draudzes palīgtelpās, iebūvēja sānmezglus, bet kreisajā rizalītā, kurā 100 gadus bija galvenā ieeja baznīcā, atstāja ieeju "vācu draudzes telpās". Centriskajam dievnamam "uzlika" krustu ar klasisko plāna trīsvienību - ieejas vestibils jeb narteks - lūgšanu telpa - altāris.

Tika palielināta arī altāra daļa, daļēji mainot tās risinājumu, kā arī pārbūvējot aizaltāra daļu - izņēma logu un apšuva sienas. Mainīts tika arī balkona garums, jo nojauca pēdējos posmus pie altāra.

Savukārt Latvijas PSR gados baznīca zaudēja savu priekšlaukumu, kuru no tā brīža atvēlēja transportam, līdz ar to pakļaujot dievnamu pastāvīgai vibrācijai. Tika iekārtota arī centrālapkure. Ēkas tornis un arī kolonnas tika apšūtas ar skārdu, bet jau pēc pirmajām pārbaudēm atklājās, ka šīs konstrukcijas - īpaši kolonnas - bija satrunējušas.