Pirmās laicīgās Ebreju skolas ēka

Pirmā ebreju skola atradās Lāčplēša ielā 141. Par pirmās ebreju skolas dibināšanu jāpateicas ebreju vēlmei apgūt zināšanas, vēlēšanās dot saviem bērniem ne tikai tradicionālo reliģiozitāti, bet arī kopējo pasaules (ebreju) izglītību, kas atvieglotu cīņu par cienījamu vietu sabiedrībā. Ar tādu mērķi ebreju kopienas vadība sāka veidot pirmo personīgo ebreju vispārizglītojošo skolu Rīgā. Viņi vēlējās, lai skola tomēr būtu valsts pakļautībā, un tās atestātu atzītu par oficiālu izglītības dokumentu. Sevišķi liela uzmanība tika pievērsta literārajai vācu valodai, kas atvērtu ceļu uz R-Eiropas kultūru. Rīgas maģistrāti neatbalstīja šos plānus un ebreju kopienai nācās darboties aiz vācu muguras, aiz "pilsētas tēviem".

1838. gadā izdevās apstiprināt pirmās ebreju laicīgās skolas projektu. Krievijas imperators Nikolajs I 1839. gadā parakstīja atļauju skolas veidošanai, pārliecībā, ka tas veicinās ebreju asimilāciju. 1840. gadā skolu Rīgā atklāja. Mācību kurss bija izstrādāts diviem gadiem, mācības notika vācu valodā un bija domātas tikai zēniem.

Mācību programmā bija iekļauta svešvalodu apguve, aritmētika, ģeogrāfija, dabas zinātnes, vēsture. Svēto rakstu apguve notika vācu valodā. Tās programmu izveidoja ebreju filozofs Mozesams Mendeļsons. Lāčplēša ielas ebreju skolā bija viena no liberālākajām mācību programmām A-Eiropā. Rīgas ebreju kopienas vidē nebija viegli ieviests jauninājumus - par ko liecina speciāls punkts skolas statūtos. Pirmos 25 gadus skolas vadītājs varēja būt tikai akadēmiski izglītots rabīns no Vācijas. Skolas dibinātājs un pirmais direktors bija rabīns, filozofijas doktors Marks Lilientāls. M. Lilentāla vadītā skola bija cara valdības atzīta, un tās paraugam vajadzēja sekot citām ebreju skolām Krievijā. Viņu uzaicināja uz Pēterburgu, taču M. Lilientāla reformatora idejas neguva atbalstu ebreju kopienās ārpus Rīgas. Pēc viņa par skolas direktoriem kļuva citi no Vācijas uzaicināti rabīni - doktors Rubens Jozefs Vunderbārs, doktors Abrahāms Hojmans, doktors Adolfs Erlihs. Starpposmā starp direktoriem - ārzemniekiem, skolu vadīja Rīgas pedagogs Vulfs Kaplāns, kas 1864. gadā kļuva par tās direktoru. V. Kaplāna darbības laikā ebreju skola kļuva par 5 -gadīgu mācību iestādi, bet no 1877. gada tajā varēja mācīties arī meitenes, kuras varēja apgūt tikai saīsinātu mācību kursu. Iedzīvotāji skolu nosauca par "Kaplan šul", iespējams tāpēc, ka V. Kaplāns kļuva populārs arī kā žurnālists, dzejnieks un pirmais, kas popularizēja politisko sionismu Rīgā.

Skolā strādāja arī citas pazīstamas personas. Mācību daļu vadīja atzīts sabiedrības darbinieks Leibs Fišmans, mūziku pasniedza Gogol šul (Horālās sinagogas) kantons Baruhs Leibs Rozovskis, pazīstamas ebreju reliģiskās mūzikas komponists.

Sākotnēji skola atradās īrētās telpās un tikai 1887. gadā tā pārcēlās uz Lāčplēša ielu 141. To nopirka ebreju filantropi un pēc arhitekta F. fon Hāgena projekta pārbūvēja renesanses stilā. Tā kā skolā mācījās gan zēni, gan meitenes, katrā ēkas pusē bija izbūvētas atsevišķās ieejas. 1893. gadā skolu apmeklēja aptuveni 500 skolnieku. Ar laiku tā zaudēja savu "vācisko" raksturu, tajā sāka mācīt krievu valodu, Latvijas Republikas laikā - latviešu, mācības sāka notikt idišā un ivritu valodā. 1940. gadā tā saucās 11. Rīgas ebreju sešgadīgā skola.

Vācijas okupācijas laikā tur atradās vāciešu izveidotā "Judenrat" - ebreju padome. Geto organizācijas periodā "Jugendrat" uzdevums bija rūpēties par ebrejiem, kas bija izdzīti no savām mājām.

Tagad tur atrodas Habad Ļubavič ebreju vidusskola.