1483. gadā dokumentos pirmo reizi minēts Sarkanais tornis- no ķieģeļiem celts pilsētas sešstāvu sardzes tornis, kas atradās Pārdaugavā, Mārupītes labajā krastā, pie tās senās ietekas Daugavā pretim Bieķēnsalai. Blakus tornim atradušās vēl ūdens dzirnavas un pārceltuve pāri Daugavai.

17. gs netālu no torņa atradies ciems, kas saukts par "Ciemu pie torņa", kur jau 17. gs tika atvērta skola latviešu bērniem.

18. gs beigās 19. gs sākumā Torņakalns līdzīgi kā Āgenskalns kļuva par turīgu pilsētnieku iecienītu atpūtas vietu, kas šeit cēla savas muižiņas.

Tomēr tā nebija tikai atpūtas zona pilsētniekiem, jo jau 19. gs tur darbojās vairākas manufaktūras un fabrikas, kā arī tvaika dzirnavas. Tieši šajā laikā Torņakalnā uz dzīvi apmetās arī manufaktūru un fabriku strādnieki.

Tomēr ar Torņakalnu saistās arī daži nepatīkami vēstures momenti. Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas ļoti cieši saistās tieši ar Torņakalna staciju. Tieši no šejienes 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā uz Sibīriju izveda 9300 iedzīvotājus no Rīgas un tās tuvākās apkārtnes.

Arkādijas parks, Māras dīķis, koka apbūve, dzelzceļa stacija... Tā ir tikai maza daļa no Torņakalna.