Strazdumuiža

Strazdumuižas dzīvojamajā ēka

Strazdumuiža bija privāta dzimtmuiža, kurai piederēja divas zemnieku – Odiņa un Kūlas – sētas ar nelielu aramzemi. Odiņa sētas saimnieka lietošanā bija ap astoņas pūrvietas, Kūlas sētas saimniekam - ap septiņas pūrvietas zemes. Gan Kūla, gan Odiņš papildus nodarbojās ar zveju Juglas ezerā un Ķīšezerā un pārdeva alu un degvīnu Juglas ezera krastos atpūtā izbraukušajiem Rīgas iedzīvotājiem. Abi zemnieki deva naturālās nodevas Strazdumuižas īpašniekam (to skaitā arī vienu tūkstoti žāvētu ķīšu katrs) un pildīja klaušas kājām un ar zirgu, apstrādādami Strazdumuižas nelielos tīrumus, kur 19.gadsimta sākumā iesēja ap 10 pūru rudzu, astoņu pūru miežu, 12 pūru auzu un 80 pūru kartupeļu.

1510.gadā Rīgas rāte ierādīja nevācu nomniekam Klāvam Ramiņam zemes gabalu, kurā viņš saimniekoja vairākas paaudzes – vēlāk šeit tapa Strazdumuiža. Vēlāk šeit dzīvoja Sīvelbeinu dzimta, kura 1680.gadā to atdeva rentē Odiņiem - latviešu zemnieku un zvejnieku dzimtai.

Strazdumuižas dzīvojamajā ēka

Pati Strazdumuiža pirmo reizi vēstures avotos minēta jau 1528. gadā, kad tā tiek dēvēta par Thoravestenhof, pēc tās pirmā īpašnieka Rīgas patricieša Arenda Toravesta uzvārda. Vēlāk tās nosaukums mainījies uz Trastenhof, Strassenhof un Strasdenhof. A. Toravesta ģimenei Strazdumuiža piederējusi līdz 18. gs. vidum.

1741.gadā par muižas īpašnieku kļuva birģermeisters Budbergs. Viņa laikā muižas teritorija kļuva plašāka un vēl labāk kopta. No 1764. gada līdz 1781.gadam šeit saimniekoja Budberga dēls Voldemārs Dītrihs fon Budbergs. 1770. gadā viņš vecajai kungu mājai pretī uzcēla jauno kungu māju, kas saglabājusies vēl līdz mūsu dienām. 1781. gadā par muižas īpašnieku kļuva Lielās ģildes vecākais, namnieks Hermanis Fromholds, pēc viņa nāves muižā saimniekoja viņa atraitne Doroteja.

Strazdumuižas parks

1790. gadā uz muižas zemes, ko ieskāva smilšaini līdzenumi un pārpurvojušies līdzenumi, tika izveidots angļu stila ainavu parks – Strazdumuižas parks, ko nodēvēja par godu muižas īpašniecei Dorotejai fon Fromholdei par Dorotejas līksmi. Muižas parks bija ļoti populāra rīdzinieku atpūtas vieta, minēts, ka šeit bez pastaigām un romantiskiem laivu braucieniem, notikušas arī iedzeršanas un kautiņi.

1801. gadā muižu nopirka tirgotājs Foortrams, bet 1803. gadā par muižas īpašnieku kļuva policijas apriņķa priekšnieks Bērenss fon Rautenfelds. No 1816. līdz 1827. gadam par muižas īpašnieku kļuva rātskungs Georgs Ludvigs Štopelbergs. 1827.gadā Strazdumuižu īpašumā ieguva Rīgas rūpnieks Johans Teodors Pihlaus, kas te uzcēla kokvilnas vērpšanas un krāsošanas manufaktūru, daļēji nolīdzinot Ērgļu kalnus un izliekot no savas mājas Odiņu zemnieku.

Strazdumuižas jaunā ēka

Pihlavu dzimtas pārstāvji šeit dzīvojuši līdz 1. Pasaules karam. Johanam Teodoram bija trīs dēli – Reinholds Ludvigs Pihlavs, Nikolajs Andreass Pihlavs un Teodors Eduards Pihlavs. Pēc J. T. Pihlava nāves 1856. gadā Strazdumuiža tika sadalīta trīs atsevišķos īpašumos – villās. Viena daļa palika atraitnei Annai Ģertrūdei ar jaunāko dēlu T. E. Pihlavu, bet pārējās divas – abiem vecākajiem dēliem R. L. Pihlavam un N. A. Pihlavam. Savas dzīves laikā N. A. Pihlavs un viņa ģimenes locekļi aktīvi atbalstīja Neredzīgo institūtu, piešķirot ziedojumus.

1926. gadā Strazdumuižas kungu namā tika atklāta pilsētas bērnu patversme. 1947./1948.gadā ēkā atradās 8. bērnunams. Pēc tā likvidācijas telpas nodeva Rīgas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolas vajadzībām. No 1963. līdz 2017. gadam namā atrodas Latvijas Neredzīgo bibliotēka.

Усадьба (Strazdumuiža)