1888. gada 23. septembrī Augusts Nikolajs Dombrovskis iesniedza Vidzemes guberņas valdei lūgumu atļaut Siena salas dienvidu daļā celt kokzāģētavu ar tvaika dzinēju. 1888. gada 9. decembrī A. Dombrovskis saņēma atļauju celt kokzāģētavu Mazajā Iļķenu salā.

Pirmās precīzās ziņas par fabrikas darbību attiecas uz 1900. gadu – fabrikā strādā 310 cilvēki un darbojas viens tvaika dzinējs, 1913. gadā – 335 strādnieki, bet viena gada ražošanas apjoms sasniedz 800 000 rubļu. Šajā laikā fabrikā jau darbojās vairāki gateri, ievērojams skaits darbgaldu koksnes apstrādāšanai - ēvelsoli, virpas, frēzes, slīpripas, daži metālapstrādes darbgaldi. Galvenais fabrikas produkcijas veids – dēļi, slīperi, zāģbaļķi. Kokzāģētavas vajadzībām uzbūvēja velkoni Parats un vairākas laivas.

1. Pasaules kara laikā Dombrovska kokzāģētavai strauji pieauga pasūtīju daudzums, tomēr, frontes līnijai tuvojoties Rīgai, pasūtījumi katastrofāli kritās. 1915. gadā kopā ar citām Rīgas fabrikām uz Krievijas aizmugures rajoniem evakuēja arī Dombrovska kokzāģētavas iekārtas. 1917. gadā fabrika nodega līdz pamatiem, saglabājoties tikai mūra ēku karkasam.

1922. gadā pateicoties valsts aizdevumam Dombrovskis atvēra kokzāģētavu no jauna.

Tajā darbojās trīs gateri un viens slīperu zāģis, strādāja 150 – 200 cilvēku, tomēr tā strādāja tikai sešus mēnešus gadā, jo trūka izejmateriāli. 1927. gadā pēc A. Dombrovska nāves uzņēmumu turpināja vadīt viņa partneris K. Plāte, kas jau 1929. gadā pārtrauc savu darbību. Kopš 1929. gada uzņēmumu vadīja A. Dombrovska dēli – Augusts un Aleksandrs. Tomēr 20. gs. 30-gadu ekonomiskā krīze ļoti smagi skāra uzņēmuma darbību un kopš 1935. gada 5. marta uzņēmums pārgāja Zemkopības ministrijas Meža departamenta īpašumā, bet kopš 1937. gada bija AS Latvijas Koks sastāvdaļa, un tā jaunais nosaukums bija AS Latvijas Koks kokzāģētava Mīlgrāvī.

2. pasaules kara beigās vācu karaspēks atkāpjoties kokzāģētavu uzspridzināja, bet padomju vara atjaunoja kā mēbeļu ražošanas apvienības Rīga kokapstrādes kombinātu Mīlgrāvis.