Uzvaras parks

Objekti:	Uzvaras piemineklis (nojaukts)
Atklāts:	1910. gada 5. jūlijā
Dārznieks:	G. Kūfalts, u.c.
Platība:	36,7 ha
Stils:	Ainavu jeb angļu

Uzvaras parks ir otrais lielākais parks Rīgā, 1980-to gadu sākumā parkā uzstādīja sabiedrībā pretrunīgi vērtēto Uzvaras pieminekli. Mūsdienās parka nozīme ir vērsta arī uz aktīvo atpūtu.

Uzvaras parks atrodas starp Ojāra Vācieša, Hermaņa ielu, Aleksandra Grīna bulvāri, Uzvaras bulvāri un Raņķa dambi. Uzvaras parka teritoriju šķērso Slokas un Bāriņu ielas. Ojāra Vācieša iela to atdala no Arkādijas parka. Parka platība ir 36,7 ha. Mūsdienās parka nozīme ir vērsta arī uz aktīvo atpūtu, parkā atrodas ar mākslīgo sniegu apgādāta distanču slēpošanas trase.

Pašreizējā parka teritorija kopš 17. līdz 20. gadsimta sākumam bija daļa no Rīgas nocietinājumu sistēmas Kobrona skansta Pārdaugavas esplanādes, ko aizņēma purvainas pļavas, kas līdz 1908. gadam ietilpa būvniecības aizlieguma zonā. Parka izveide sākās 1909. gadā, gatavojoties 200 gadadienai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai. Tas tika veidots kā ainavu parks. Parka ierīkošana tika uzticēta pilsētas dārzniekam un ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam (vācu: Georg Friedrich Ferdinand Kuphaldt). Pēc gada galvenie parka izveides darbi bija pabeigti un tas tika atklāts 1910. gada 5.jūlijā, ar nosaukumu Pētera parks par godu Pēterim I — Krievijas imperatoram. Savas vizītes laikā Rīgā 1910. gadā Krievijas imperators Nikolajs II ar ģimeni personīgi iestādīja jaunierīkojamā parkā ozoliņus. 1915. gadā parkā tika iestādīta liepu aleja.

Uzvaras parks rudenī

1923. gadā atzīmējot 4. gadskārtu uzvarai pār Bermonta karaspēku ar kuru vissīvākās Latvijas brīvības cīņās tika izcīnītas tieši Pārdaugavā, parku pārdēvēja par Uzvaras laukumu. 1930. gadā uzsākti laukuma labiekārtošanas darbi, nosusināta atlikusī purvainā teritorija ziemeļu un rietumu pusē. Šajā laikā parka dienvidu pusē notika militāras parādes, bet 1938. gada vasarā IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Šo svētku vajadzībām pēc arhitekta Aleksandra Birznieka projekta uzcēla estrādi. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis plānoja, ka šajā parkā tiks izveidots monumentāls stadions ar 25 000 sēdvietām Dziesmu svētkiem, Uzvaras aleju, Uzvaras torni un citas celtnes, taču Otrais pasaules karš pārtrauca vērienīgos plānus.

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1946. gada 3. februārī Padomju varas iestādes parkā publiski pakāra septiņus vācu armijas un SS virsniekus. Parka teritorijā pēc Otrā pasaules kara bija izpletušies mazdārziņi, tos pamazām likvidēja tikai 1950-tos gados. 1961. gadā Rīgas pašvaldība parku pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku. 22. PSKP kongresā Ņikita Hruščovs pasludināja komunisma celtniecību PSRS. 1963. gadā sākās parka pārveidošanas darbi pēc arhitektu V. Dorofejeva (kr: В. Л. Дорофеев) un E. Fogeļa (kr: Э. Э. Фогель), kā arī dendrologa Kārļa Barona projekta, kad tika izveidoti zālieni, izraksts dīķis, pārveidota Mārupītes gultne. Turpmākajos gados par godu ievērojamiem notikumiem valsts dzīvē tika stādīti jauni koki.

Puķes pie Uzvaras pieminekļa 2009. gada 9. maijā

1985. gada 5. novembrī, aptuvenā nāves soda izpildes vietā, tika atklāts 79 metrus augsts obelisks, piemineklis "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem" (neoficiālais nosaukums — Uzvaras piemineklis). 1985. gadā parks atkal tika pārsaukts par Uzvaras parku. Latvijas neatkarības gados Uzvaras piemineklis ir kļuvis par strīdus objektu starp dažādu politisku uzskatu cilvēkiem. Piemineklis ir piedzīvojis gan spridzināšanas mēģinājumu 1997. gada 6. jūnijā, gan pieminekļa apkrāsošanu 2006. gada 28. oktobrī.

Mūsdienās parka nozīme ir vērsta uz aktīvo atpūtu. 2006. gada februārī šeit tika atklāta pirmā mākslīgā sniega distanču slēpošanas trase Rīgā. Parkā ir aprīkoti veloceliņi un notiek riteņbraukšanas sacensības, ir uzstādīts tramplīns skeitbordistiem, atrodas arī minigolfa laukums ar 9 bedrītēm.

Parka stādījumos dominē liepas, bērzi, ozoli un kļavas. 2012. gadā ar Japānas vēstniecības Latvijā atbalstu parkā tika iestādīts sakuru dārzs ar 114 kokiem. 2019. gadā dārzs tika papildināts ar vēl 15 kokiem, kurus iestādīja pašvaldības uzņēmums "Rīgas meži".