Sužu vēsture

Viduslaikos Ķīšezera krastus apdzīvoja līvu zvejnieki, no kuru valodas cēlies vietvārds „Suži”. Līvu valodā valodā „suž” nozīmē „vilks”. Ķīšezera līci, kura krastos atrodas Sužu muiža, sauc par Sužu kaktu. Pussalu, uz kuras atrodas muiža – par Sužu ragu. Divus mazākos blakus līcīšus dēvē par Sužu lielo ūziņu un Sužu mazo ūziņu. Var droši apgalvot, ka muiža nosaukumu ieguvusi no vietvārdiem, nevis otrādi. Literatūrā gan reizēm parādās nekorekts skaidrojums, ka vietas nosaukums ir saistīts ar zušiem.

Daugavas lejtece ir viena no senākajām cilvēku dzīvesvietām Latvijas teritorijā, jo, zemes garozai ceļoties, jūra atkāpās Kaņiera un Babītes ezera un Garciema apvidū. Sužu apkaime ir reti apdzīvota, to nosaka vides faktori – sekli kūdrāji, kāpas, augsts gruntsūdens līmenis un vērtīgas zaļumu audzes. Tikai šaura zemes josla starp Ķīšezeru un Juglas ezeru ir kalpojusi kā stratēģiski nozīmīgs viduslaiku ceļš „Via Magna” (latīņu: Via magna) uz Vidzemi. Līdzenas un zemas teritorijas Sužu apkaimē stiepjas šaurā joslā gar Ķīšezera krastu. Pārējā apkaimē Jaunciema kāpās reljefs ir viļņots.

Rīgas pilsētas robežās Suži iekļauti 1974. gadā līdz ar kādreizējo Ādažu pagasta teritoriju gar Jaunciema gatvi. Pēc būtības Suži, līdzīgi kā kaimiņu Jaunciems, ir sadalīti divās daļās, no kurām viena atrodas Rīgas pilsētā, otra – Ādažu novadā, bet ikdienā abas funkcionē kā viens veselums. Pašlaik Suži ir savdabīga vieta ar laukiem līdzīgiem apstākļiem galvaspilsētā – mežu, svaigu gaisu, mājlopiem un ezeru.