Dārziņu vēsture
Dārziņu apkaimes nosaukums ir saistāms ar mazdārziņiem, kas šajā teritorijā sāka veidoties 20.gs. 60—tajos gados. Rīgas administratīvajā teritorijā Dārziņus iekļāva tikai 1968. gadā. Tā ir tālākā Rīgas Rietumu-Austrumu virzienā. Lielākā daļa no Dārziņu teritorijas vēsturiski atradās bijušajā Salaspils muižā.
Dārziņu apkaimes apdzīvotībai ir sena vēsture, jo Dārziņu apkārtnē esošajā Katlakalna Parumbas ciemā jeb nelielajā Šķērssēklītī – starp Dārziņiem un Doles salu ir atrastas aizvēsturiskas liecības. Katlakalna Parumba ir apzīmējama kā viena no visnozīmīgākajām auklas keramikas kultūras iedzīvotāju uzturēšanās vietām. 1938. gada arheoloģiskie atradumi atklāja vienu no nozīmīgākajām auklas keramikas kultūras liecībām. Pavisam tika atrasti 17 akmens kātcauruma cirvji, kuri datējami ar 2242.- 1762. gadu p.m.ē. Lielākā daļa šo priekšmetu atrasti, rokot granti saliņā – Daugavas sēklī pie Parumbas. Turpat atrasti arī bronzas priekšmeti. Senos atradumus var skaidrot ar Baltijas ledus ezera izzušanu un tā krastu pārvietošanos, kas Daugavas lejtecēs atstāja auglīgas, zemes apstrādei piemērotas terases un vienlaikus sazarotas deltas, nodrošinot labu vietu zvejošanai un cauri emigrējošo ziemeļbriežu medībām. Visi šie apstākļi minēto teritoriju padarīja apdzīvošanai sevišķi labvēlīgu.
18.gs. beigās tagadējo Dārziņu apkaimi ir attēlojis arī J. K. Broce. 1796. gadā viņš attēloja Čuibes pasta staciju, tai līdzās atradās Čuibes (Zuibe) krogs. Pasta stacijas atrašanās vieta tika raksturota kā smilšains apvidus pie neauglīgā Maskavas ceļa. 1798. gadā pasta stacijai piederēja četras ēkas — dzīvojamā māja, pasta puiša ēberģis, stallis un vāgūzis zem viena jumta un klēts — un sētas ieskauts dārzs. Čuibes pasta stacijas zirgu staļļi, bija pazīstami arī ar nosaukumu Mārstaļi, Māršali, Māršalkas, kas atradās vairāk uz Daugavas pusi. Čuibes krogs darbojās līdz 20.gs. Pašreiz bijušā krogus teritorijā atrodas 20.gs. 90.-tajos. gados celtā Tālsakaru līnijas centra autobāze. 1892. gadā izdotajā A. Krīgera adrešu grāmatā Čuibes krogs ir atzīmēts kā viens no pieciem Salaspilij piederošajiem krogiem, kura īpašnieks bija Bērziņš. 1903. gada kartē pie tagadējās Rīgas pilsētas robežas bija izveidojies Vēja krogs. Kroga ēkas kalpoja ne tikai par atpūtas vietām, bet arī par tirdzniecības, zirgu nomaiņas un drošības patvērumu.
Apkaimes zemnieki, iespējams, nodarbojušies ar zvejniecību un nelielu piemājas saimniecību, jo mežu teritoriju, piemēram, Pautuļu un Rinkuļu mājām nav. Senākās no mājām, apskatāmas 1688. gada Rīgas patrimoniālapgabala kartē — Strengi un Pautuļi — saglabājušās arī 1927. gada izdotajā kartē.
Lielākās pārmaiņas Dārziņi piedzīvoja 20.gs. 60-tajos gados, kad apkaime tika pievienota Rīgai un sāka dalīt zemi mazdārziņu ierīkošanai. Sākotnēji vasarnīcas tika celtas no koka, bija piemērotas dzīvošanai tikai vasaras periodā. Pie nelielajām mājiņām klāt bija piemājas dārziņš, augļu koki un krūmi. Pakāpeniski mazās dārza mājiņas sāka pielāgot arī dzīvošanai visa gada garumā. 21.gs. arvien vairāk apkaimē sāk celt mūsdienu prasībām atbilstošas ziemas mājas, kas asi kontrastē ar mazdārziņiem.