Trīs brāļi

16.gs ieviesa radikālas pārmaiņas pilsētas arhitektūrā un sadzīvē. 16.gs. sākumā sāka izmantot šaujamieročus un pilsētas nocietinājuma mūris sāka zaudēt savu sākotnējo nozīmi, jo ar lielgabaliem to bija iespējams sagraut. Tādēļ 16. gs. vidū pilsētu sāka nocietināt, uzberot ārpus nocietinājuma mūriem vaļņus un izrokot nocietinājuma grāvi. Vaļņu augstums svārstījās no 8 līdz 11 metriem. Nocietinājuma grāvī starp bastioniem izveidoja trīsstūrveida nocietinātas salas - revelīnus. Koka tilti tos savienoja ar abiem krastiem, pāri revelīniem ceļš veda uz pilsētas vārtiem.

Uzberot vaļņus ārpus pilsētas mūriem, pilsētas platība nedaudz palielinājās, jo sāka apbūvēt arī jauniegūto pilsētas daļu. Veco nocietinājuma mūri sāka izmantot praktiskām vajadzībām – apbūvēja ar dzīvojamām ēkām.

16.gs. sākumā koka ēku Rīgā bija palicis relatīvi maz. Galvenokārt bija saglabājušās saimniecības ēkas. Dzīvojamās mājas lielākoties iedzīvotāji cēla no mūra. Namnieku mājas bija vienkāršas. 16.gs. sākumā, kad Rīgas iedzīvotāju skaits vēl nebija sasniedzis 12 000, pilsētā bija septiņas baznīcas un četri klosteri.

Šajā laikā pilsētnieki savus dzīvojamos namus cēla pēc viena parauga. 15./16.gs. namiem raksturīgi augsti, stāvi pakāpjveida zelmiņi ar plašiem bēniņiem un šauri, gari sīkrūšu logi. Visu pirmo stāvu parasti aizņēma plaša dzīvojamā istaba ar priekšnamu, kur glabāja preces un izejmateriālus. Istabas stūrī bija pavards ēdiena gatavošanai. Aukstā laikā pavards vienlaicīgi arī apsildīja telpu. Šādā istabā dzīvoja saimnieks ar ģimeni, mācekļi un zeļļi. Ar laiku ieviesās paradums nodalīt atsevišķu kambari saimniekam.

Jumta stāvos parasti tika ierīkotas materiālu noliktavas. Jo bagātāks bija namnieks, jo vairāk stāvu bija ēkai. Materiālus bēniņos nogādāja ar ceļamām ierīcēm pa griestos ierīkotu lūku. Tirgotavas vajadzībām ēkas priekšā varēja uzcelt piebūvi.

Senākie zīmējumi, kas attiecas uz šī laika posma Rīgas pilsētas ēkām, pieder J.K. Brocem, kurš 18.gs. beigās bija uzzīmējis, viņaprāt, pašu vecāko Rīgas pilsētas dzīvojamo ēku un sniedzis tās aprakstu. Vienīgais Vecrīgas nams, kurā visspilgtāk izpaudās J.K. Broces aprakstāmā nama pazīmes, ir nams Mazajā Pils ielā 17, kas ir vecākais no dzīvojamo ēku kompleksa „Trīs brāļi”. Lai arī ēka ir vairākas reizes pārbūvēta, tomēr nama plānojums liecina, ka sākumā tam bija apdzīvots tikai pirmais stāvs, bet bēniņu stāvi tika izmantoti par noliktavām. Ēka bija celta ar gala zelmini pret ielu. Šāds celtnes novietojums zemes gabalā raksturīgs viduslaikos visās Baltijas jūras piekrastes pilsētās.

Raksturīgs šī laika posma Rīgas arhitektūrai ir tas, ka starp apbūves gabaliem bijuši stāvkoku žogi, palisādes. Palisādu žogi Rīgā bija izplatīti vēl 17.gs. sākumā.

Tā kā mūra namus pilsētā cēla nolūkā izmantot tos par ugunsdrošu, pret ārējiem iebrukumiem aizsargātu un tikai daļēji apdzīvotu, noliktavu, tad tas turpmākajā ēku arhitektūras attīstībā savu nozīmi zaudēja. Dzīvošanai, darbam un preču novietošanai parocīgākas bija lielās pildrežģu celtnes. 14.gs. mūra nami pamazām zaudēja savu nozīmi. No mūra namiem dzīvojamajās ēkās tika pārņemts mājas stāvu dalījums, kas nebija senākajām pildrežģa un koka ēkām.