Ķengaraga vēsture

Daugava pie Ķengaraga

Ķengaraga nosaukums pirmo reizi ir minēts 16.gs. beigās. Šajā laikā ar šo nosaukumu apzīmē nevis šodienas apkaimes robežas, bet gan teritoriju tagadējā Krasta masīvā. Tikai ar laiku šo nosaukumu sāk attiecināt uz šodienas apkaimes robežām. Ir vairāki šī nosaukuma skaidrojumi. Viena no versijām nosaukumu saista lībiešu valodu, kas nozīmē kurpju rags. Ķengarags kā liels zemesrags Daugavas labajā krastā pastāvēja līdz 18.gs. beigām, kad Daugavas gultni raga lejasdaļā norobežoja ar dambjiem. Otra versija – nosaukums cēlies no turienes zemnieka vārda – Ķenga, kas dzīvojis vietā, kur Daugava met līkumu, veidojot zemesragu, vai kur Daugavā atsedzās radze.

Ķengarags no Dienvidu tilta Foto: Dmitrijs Purgalvis

Mūsdienu Ķengaraga teritorija bija viena no pirmajām Rīgas daļām, kas izveidojās kā sala, Baltijas ledu ezeram atkāpjoties un mainoties klimatam. Baltijas ledus ezers izveidojās pēdējā ledus laikmeta beigās no Ziemeļeiropas ledāja kušanas ūdeņiem un pastāvēja pirms aptuveni 13 000 – 10 300 gadiem. Nav drošu ziņu par senāko apdzīvotību šajā teritorijā, bet hipotētiski tiek pieņemt, ka sīkām upītēm un mazām saliņām bagātā Daugavas delta varēja būt piemērota zvejnieku un migrējošo ziemeļbriežu mednieku apmetnēm.

Zināms, ka pirms 1226. gada, ap 1208. gadu, aptuveni bijušās Porcelāna rūpnīcas teritorijā Zobenbrāļu ordenis uzcēla Bertolda dzirnavas, kas atbilstoši tā laika prasībām bija arī cietoksnis. Dzirnavas atradušās pie upītes, kas iztecēja no Hausmaņa purva un pie Vīberta salas ietecēja Daugavā. Rīgas pilsētas un Zobenbrāļu cīņu laikā dzirnavas regulāri mainīja savu piederību kādai no pusēm. 15.gs. tās tika izlēņotas cisterciešu sieviešu klosterim. 16.gs. otrā pusē tās savā kontrolē pārņēma jezuīti. 17.gs tās pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā. 16.gs. tur mala labību un apstrādāja varu, tad 17. un 18.gs. tur vēla vadmalu un filcu. Vēl 17.gs. dzirnavas tika sauktas par dzirnavām pie Maskaviešu nometnes, bet 18.gs. par Pleiku dzirnavām.

Enkurnieku stacijas ēka

18.–19. gs Ķengarags pamazām sāka veidoties par industriālu rajonu. Ķengaragā atradās loču un enkuru stacija. Enkurnieku amatu nodibināja jau 1610. gadā un komplektēja tikai no vietējiem latviešiem, kas labi pārzināja Daugavas straumi un sēkļus. Viņiem piederēja laivas, enkuri un cits attiecīgais inventārs darba veikšanai. Enkurnieku amatu likvidēja tikai 19.gs. pašās beigās. Enkurnieku stacijas vecā divstāvu mūra ēka saglabājusies līdz mūsdienām un atrodas Kaņiera ielā 17. Zināms, ka ēku 1935. gadā atjaunoja pēc D. Zariņa projekta, jo tā bija kritiskā stāvoklī.

Tauvošanās akmens

Enkurnieku stacija un amats šeit izveidojās, pateicoties ģeogrāfiskiem apstākļiem. Daudzas no strūgām, kas uz Rīgu devās no Krievzemes apstājās tieši šajā vietā, lai uzņemtu enkurniekus – ločus tālākai ceļošanai pa Daugavu. Plosti un strūgas tika pārvietoti ar vinčām, un tai trosē piestiprināta enkura palīdzība. Enkuru iemeta vajadzīgajā vietā un uztinot trosi vinčai, aizvadīja plostus un strūgas līdz enkuram. Bez enkurnieku mājas līdz šodienai ir saglabājies arī senais tauvošanās akmens.

18.gs. beigās šeit darbojās divas kokzāģētavas ar gateriem, ko darbināja holandiešu tipa vējdzirnavas. 19.gs. pirmajā pusē tika izveidotas vairākas manufaktūras: cukura manufaktūra, 3 podiņu un ķieģeļu rūpnīcas, Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika, M. Račkina fajansa manufaktūra. 1860. gadā pie Daugavas tika nodibināta „Baltijas linu manufaktūras kompānija”.

Piemineklis pie bij. kinoteātra

1970. gadā Prūšu ielā 2 tika atklāts kinoteātris “Maskava”, kas bija celts pēc tipveida projekta. Skatītāju zālē bija 420 vietas. Pēc neatkarības atgūšanas kinoteātris tika pārdēvēts par “Masku”. 2012. gadā ēka tika nojaukta un tās vieta ir uzsākta lielveikala būvniecība.