Šēnfelda nervu klīnika

Adrese:	Vienības gatve 87/89.
Atvērta:	1897. gadā (dibināta)
Profils:	Psihiatrija
Statuss:	Nacionalizēja 1940. gadā
Mājaslapa:	–

Klīnika bija viena no pirmajām šāda tipa medicīnas iestādēm Rīgā un bija tam laikam ļoti moderna un labiekārtota. Tur bija paredzētas vietas 60 ļoti bagātiem pacientiem. Slēgta Otrā Pasaules kara laikā.

1893. gadā drīz pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas Tērbatas universitātē daļu Atgāzenes muižas parka iegādājās Maksis Šēnfelds (vācu: Max Schönfeldt). Viņš nāca no turīgas tirgotāju dzimtas un tikai dažus gadus pēc studiju pabeigšanas bija nolēmis izveidot pats savu nervu slimnīcu. No 1897. līdz 1899. gadam pēc Vilhelma Bokslafa (vācu: Wilhelm Bockslaff) projekta Atgāzenes (Fēgezaka (vācu: Vegesack)) muižas teritorijā viņš uzcēla piecus mūra korpusus savai privātklīnikai. Viņš bija pieredzējis, publikā atzīts un augsti kvalificēts psihiatrs ar plašu pacientu loku, starp kuriem bija daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki (mākslinieki, literāti u. c.).

“Šēnfelda nervu klīnika” un sanatorija „Atgāzene”, kas bija viena no pirmajām šāda tipa medicīnas iestādēm Rīgā, bija paredzēta ļoti bagātiem cilvēkiem, kas pārsvarā bija muižnieki vai rūpnieki. Klīnika bija tam laikam ļoti moderna un labiekārtota, tur bija paredzētas vietas 60 pacientiem. Otrajā stāvā atradās ļoti lieli numuri – trīs lielu istabu palātas, kur bez slimnieka dzīvoja arī istabene un sanitāre. Ārsti bija pirmajā stāvā un katru dienu pārbaudīja slimniekus.

Viens no šādiem bagātiem klientiem Šēnfelda klīnikā 1912. gadā bija Bieriņu muižas īpašnieks barons Heinrihs Augusts Bērenss fon Rautenfelds, kas tika ievietots klīnikā, jo nepakļāvās savas ģimenes aizliegumam precēt vienkāršu kalponi Emīliju. Barons fon Rautenfelds izbēga no klīnikas un devās uz savas mātes dzīvokli tagadējā Andreja Pumpura ielā 3 - 4. dzīvoklī. Uzzinājuši barona atrašanās vietu, viņam pakaļ devās nevis slimnīcas sanitāri, bet gan pats Šēnfelds, ko barons 4. dzīvokļa viesistabā nošāva. Notikums plaši tika atspoguļots sava laika presē, par barona Rautenfelda un kalpones Emīlijas nelaimīgo mīlestību sarakstīta luga, romāns un uzņemta filma. Arstu apbedīja Vecajos ebreju kapos.

Pēc Makša Šēnfelda nāves klīniku turpināja vadīt viņa brālis Leopolds, bet pēc Leopolda nāves 1931. gadā – Makša dēls Aleksandrs. Tēva izveidoto slimnīcu viņš nevadīja ilgi. 1940. gadā Šēnfelda klīnika pārgāja Latvijas Kredītbankas īpašumā. 1942. gadā Aleksandrs gāja bojā holokaustā, bet viņa māsa psihiatre Eva Goldberga vēl pirms tam – 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta uz Sibīriju, kur mirusi.

Pēc Latvijas pievienošanai Padomju savienības to pārņēma Sarkanā armija un ierīkoja rehabilitācijas klīniku. Vācu okupācijas laikā klīnikas teritorijā izvietoja karagūstekņus. Pēc 2. Pasaules kara līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai tur atradās Baltijas kara apgabala hospitāļa filiāle, bet pēc padomju armijas aiziešanas no Latvijas 1994. gadā ēkas kādu laiku stāvēja tukšas. Šēnfeldu mantinieki, kas dzīvo ārzemēs, atgūto ģimenes īpašumu pārdeva citai firmai, un divstāvu ķieģeļu ēkas, sākot ar 1998. gadu, ir veiksmīgi renovētas un pārbūvētas birojiem un dzīvokļiem. Būvēm rekonstrukcijas laikā piebūvēti vēl trešie stāvi, kā arī kompleksu papildinājušas vairākas jaunas celtnes.

Šēnfelda nervu klīnikas bijusi teritorija