Промышленность Засулаукса

Zasumuižu 1765. gadā savā īpašumā ieguva pirmais latviešu izcelsmes rūpnieks, kroņa mastu šķirotājs J. Šteinhauers. Muižas teritorijā viņš uzcēla rūpnīcas ēku un holandiešu tipa vējdzirnavas – pirmo Rīgas papīra manufaktūru. Pēc desmit gadiem darbojās arī papīra manufaktūras Zosu ganībās un Nordeķos. Papīra manufaktūras ražoja roksmēluma ietinamo papīru, rakstāmpapīru, iespiežamo papīru, kartonu, papi, papīra kulītes, kartona vākus un citus papīra veidus no lupatām. Ražošanas apjoms nespēja apmierināt pieprasījumu pēc papīra, tāpēc to eksportēja no ārzemēm un ieveda arī no Krievijas guberņām. Ražošanā nodarbināts jaukta tipa darbaspēks – gan brīvie strādnieki, gan Šteinhauera dzimtcilvēki. 1806. gadā Zasumuižas papīrdzirnavu iekārtu pārdeva Ulborkas papīra manufaktūrai.

Papīra manufaktūras ēkas pārveidoja vadmalas ražošanas vajadzībām, un 1810. gadā atklāta Kārļa Ādolfa Tilo vadmalas un drāšu fabrika. Fabrikas vadītājs Karls Ādolfs Tilo bija Zasulauka muižas īpašnieks, viens no Rīgas Politehnikuma līdzdibinātājiem, latviešu tautas atmodas centienu atbalstītājs un mecenāts. 1833. gadā Georgs Ādolfs Tilo nopirka manufaktūras ēkas un modernizēja uzņēmumu – uzstādīja tvaika mašīnu dzirnavu vietā. Vērpējas latvietes dzīvoja barakās, te nodarbināja arī Rīgas cietumniekus un klaidoņus. Fabrikā 19. gadsimta 70. gados notika ugunsgrēks.

Kopš 1853. gada pie fabrikas darbojās latviešu tautskola, svētdienas skola, bumbotava jeb sporta klubs, bibliotēka, notika dziedāšanas un diskusiju vakari. 1873. gadā pēc ugunsgrēka uzņēmums pārdēvēts par Rīgas Stiepļu jeb drāšu fabriku. Zasulaukā darbojās arī tapešu fabrika, mašīnbūves fabrika “Motors”, ķīmiskā fabrika, skārda fabrika, krāsu fabrika, kā arī Zasulauka vērpšanas un aušanas manufaktūra.