История Засулаукса

, 25.09.2022.

Apkaimes nosaukums cēlies no Zasu muižas (arī Zasumuiža, vācu: Sassenhof). Sadalot Rīgu ar dzelzceļa sliedēm kā robežlīnijām, daļa no Zasulauka industriālā mantojuma atrodas tagadādē Šampētera apkaimē.

Zasulauka teritorija Rīgai pievienota vairākās daļās – pirmā pievienošana notika 1786. gadā. Nākamā teritorijas pievienošana notika 1828. gadā, kad galvaspilsētas administratīvajās robežās iekļāva mazu Zasulauka daļiņu ap Bolderājas dzelzceļu. 1919. gadā pilsētas administratīvajai teritorijai pievienoja pēdējo Zasulauka daļu ārpus toreizējās Rīgas robežām. 1922. gadā tiesības Zasulauka muižas teritorijām Rīga pieprasīja ar nodomu paplašināt pilsētas apbūvi.

, 25.09.2022.

Tagadējā Zasulauka teritorija izvietojusies Daugavas sengultnes krastā uz plaša kāpu smiltāja līdzenuma kādreizējā Baltijas ledus ezera teritorijā. Vēsturiskās attīstības gaitā un cilvēka darbības rezultātā smilšu kāpas nolīdzinātas un apbūvētas. Arheoloģisko izrakumu laikā Zasulaukā atrasts sirdsveida krama bultas gals, kas datējams ar auklas keramikas kultūru un liecina, ka 2. gadu tūkstotī p.m.ē. seno smilšu kāpu nogāzē, iespējams, apmetusies pirmatnējo lopkopju un mednieku kopiena.

17. gadsimtā kādreizējās Zasu muižas vietā atradās Birģermeistara Benkendorfa muiža. 18. un 19. gadsimtā Zasu muižas teritorija bija daudz lielāka – tā sniedzās no tagadējās Daugavgrīvas ielas līdz Zasulauka stacijai. Tajā atradās vairākas nelielas zemnieku sētas ar lauksaimniecisku raksturu, iedzīvotāji pamatā bija brīvie zemnieki un algādži.

, 25.09.2022.

18. gadsimta otrajā pusē līdz ar teritoriju mainījās īpašnieki. 1765. gadā Zasu muižu savā īpašumā ieguva pirmais Rīgas latviešu izcelsmes rūpnieks un cīnītājs pret nacionālo diskrimināciju Jānis Šteinhauers. Uz jauniegūtās zemes bagātās Šteinhaueru dzimtas pārstāvis uzcēla rūpnīcas ēku un holandiešu tipa vējdzirnavas – pirmo Rīgas papīra manufaktūru, kļūdams par vienu no bagātākajiem Rīgas iedzīvotājiem. 19. gadsimta vidū liela daļa Zasulauka teritorijas sadalīta 100 grunstgabalos, uz kuriem tika būvētas dzīvojamās ēkas. Tomēr līdz pat 19. gadsimta beigām Zasulauka teritorija uzskatāma par mazapdzīvotu − neliels ciems, vairākas pilsētnieku vasaras muižiņas, dažas manufaktūras un vējdzirnavas.

Zasulauka koka apbūve stipri cieta 1812. gada priekšpilsētu dedzināšanā, tomēr jau divdesmitajos gados sākās jaunu koka namu celtniecībā, no kuriem liela daļa joprojām redzami Zasulauka ielās. Apkaimes teritorija 19. gadsimta otrajā pusē attīstījās kā rūpniecisks rajons, jo šajā laikā darbu sāka vairākas manufaktūras. Atbilstoši apkaimes pamatfunkcijai, tās iedzīvotāji 19. un 20. gadsimta mijā pamatā bija fabriku strādnieki. Pati Zasu muiža atradās tagadējā Botāniskā dārza teritorijā.

, 25.09.2022.

Vēstures gaitā un īpašnieku maiņas rezultātā mainījās arī Zasulauka apkaimes robežas. Vēl 20. gadsimta 30. gados teritorija ietvēra arī daļu no Āgenskalna zemes – tagadējo Āgenskalna priežu rajonu.

Padomju gados Zasulauks attīstījās kā tipisks mikrorajons, mazstāvu dzīvojamai apbūve sadzīvoja ar daudzdzīvokļu ēkām un rūpniecisko teritoriju. 20. gadsimta 70. un 80. gados notika intensīva dzīvojamo namu masīvu celtniecība Elvīras ielas apkaimē un teritorijā starp Dzirciema ielu un Bolderājas dzelzceļu. Zasulauka ielu tīkls vēsturiski veidojies uz seno satiksmes ceļu bāzes. Starp Daugavgrīvas, Kalnciema un Slokas ielu pakāpeniski izveidojušās mazākas šķērsielas.