Dzirciema vēsture

Piemineklis 1.bruņotā diviziona Autotanku pulka karavīriem

Nosaukums Dzirciems radies tikai 20.gs. 70-80 gados, un raksturoja teritoriju abpus Dzirciema ielai. Dzirciems, kura vārdā tika nosaukta iela, ir ciems un pagasts Tukuma novadā.

Dzirciemā atrodas arī viena no senākajām apdzīvotajām vietām Pārdaugavā, Zunda ciems, kas atradās uz Sv. Jura hospitālim piederošās zemes, teritorijā starp tagadējo Daugavgrīvas ielu un Zundu. Sv. Jura hospitālis bija iestāde slimnieku, invalīdu un trūkumcietēju aprūpei un ārstēšanai, kura pirmsākumi meklējami 1220. gadā. 17.gs. beigās Zunda ciems bija lielākais ciems Pārdaugavā, kur bija uzceltas 102 dzīvojamās ēkas. Ciema izaugsmi veicinošs faktors bija pārceltuve, kas nodrošināja satiksmi starp Ķīpsalu un Rīgu. Ciema pirmie iedzīvotāji pārsvarā bija latvieši, kas nodarbojās ar dārzkopību un zvejniecību, kā arī pārcēlāji un mastu šķirotāji.

Slokas iela Dzirciemā

1667. gadā Zundā sāka darboties Zunda skola, ko ar rātes atļauju bija dibinājis N.Tīlmanis. Skola no rātes atbalstu nesaņēma, bet to uzturēja paši zvejnieki. Mazo algu dēļ skolā bieži mainījās skolotāji un skolu ātri slēdza. 1681. gada pārbaudēs tika konstatēts, ka skolēni mācējuši gan labi lasīt, gan rakstīt. Nākamo skolu Zunda atvēra tikai 1775. gadā, tā bija tā saucamā nabagu skola ar latviešu mācību valodu, tomēr arī tā darbojās samērā īsu laiku.

17.gs. beigās Zundā pakāpeniski sāka veidoties turīgo latviešu slānis, kas galvenokārt bija iesaistīti tirdzniecības palīgamatos – preču transportā, šķirošanā, svēršanā un sākotnējā apstrādē. Ciems tika nopostīts Ziemeļu kara laikā, 18.gs. pašā sākumā. Pēc kara šeit sāka veidoties jauna apbūve, tomēr savu kādreizējo nozīmi Zunda ciems bija zaudējis.

Dzirciema vēsturiska apbūve Saldus ielā

18. gs. beigās kādreizējā Zunda ciema teritorijā dzīvot sāka Prūsijas slepenpadomnieks, konsuls un tirgotājs Johans Vilhelms Helmunds. Viņš nodibināja firmu “Helmund & Sohn”, nopirka astoņus gruntsgabalus tagadējās ūdens ielas teritorijā, un uzcēla vienu no pirmajiem rūpniecības uzņēmumiem – krūku fabriku. 19. gs. beigās šī teritorija sāka iegūt industriālus vaibstus, ko noteica, gan tiešais ūdens ceļa tuvums, gan arī iespēja būvēt mūra ēkas.

Jau 18.gs. Dzegužkalns ir minēts kā iemīļota rīdzinieku līgošanas vieta. Sākot ar 2009. gadu, šī vēsturiskā tradīcija ir atjaunota. Dzegužkalns kļūst par tradicionālo Jāņu svinēšanas vietu Rīgā, kur tiek ievērotas latviešu tautas senās tradīcijas: vainagu pīšanu, zīlēšanu, līgošanu un aplīgošanu, uguns svētīšanu, Jāņu godināšanu, papardes zieda meklēšanu, saules pavadīšanu un sagaidīšanu.