Buru jahtu traģēdija

1988. gada 28. jūlijā līci iepretim Vecāķu pludmalei bojā gāja četri burātāji. Tā ir bijusi lielākā traģēdija Latvijas burāšanas sporta vēsturē.

Šajā dienā notika Latvijas PSR tālburāšanas čempionāta meistarsacīkšu trešais posms. Pulksten 09:00 no rīta regatei tika dots starts Pērnavā. Finišs bija paredzēts Daugavas grīvā, Mangaļsalas jahtklubā. No Igaunijas ceļā devās 28 ekipāžas. Maršrutā Pērnava – Rīga jahtām kurss gāja netālu no krasta, jo tas bija taisnākais ceļš. Kad visas jahtas jau bija jūrā, radio ziņas prognozēja, ka Rīgas jūras līcī gaidāma vētra, kur vējš brāzmās sasniegs ātrumu 14 metri sekundē. Dažas no jahtām saņēma vētras brīdinājumu.

Vakarā pulksten 21:53 Rolanda Millera jahta „Bravo” pirmā šķērsoja finiša līniju Daugavā pie Mangaļsalas. Drīz vēl 10 jahtas sasniedza galamērķi, bet citas jahtas vēl atradās jūrā. Kad pārējā regate sāka tuvoties Rīgai, jūrā izcēlās spēcīga viesuļvētra. Pulksten 22:00 trīs jūdžu attālumā no krasta pirmā avarēja jahta „Korsārs”, kurai salūza stūres iekārta. Jahtas komanda gatavojās pārciest vētru un tad sagaidīt glābējus. Drīz nevadāma kļuva arī jahta „Striž”.

Vairākas jahtas netālu no Daugavas grīvas iekļuva viesuļvētrā un smagi cieta milzīgajos viļņos un vēja brāzmās. Vēja ātrums brāzmās sasniedza pat 36 metrus sekundē. Jahtas sāka mest uz krasta pusi Vecāķos un draudēja sadauzīt pret Rīgas ostas moliem. Kopumā desmit jahtu izmeta uz krasta. Pie Vecāķiem vētra krastā iznesa trīs jahtas – „Flamingo”, „Krit” un „Odisejs”, kuru komandas bija veselas. Garciema pludmalē kopā ar visu komandu nebojātu vētra izmeta jahtu „Akula”. Smagi cieta jahtas „Korsārs” un „Eva”, taču šo jahtu komandām izdevās izglābties.

Ap pulksten 01:00 vētra noskaloja no klāja jahtas „Inga” kapteini Pēteri Ledaunieku un viņa biedru Arni Petrānu. Pēteris Ledaunieks noslīka, savukārt Petrāns ap trijiem naktī izpeldēja krastā Garciema pludmalē. Viņš devās uz tuvāko glābšanas staciju meklēt palīdzību, bet viņu nelaida iekšā. Tad viņš apstaigāja vietējās privātmājas, lūdzot palīdzību, tomēr tikai trešajā mājā viņu ielaida iekšā, ļāva piezvanīt ostai un ziņot par nelaimi. Jahta „Inga” ir sešarpus metrus gara, un tā bija pati mazākā jahta regatē. Mazākajām jahtām 28. jūlija nakts vētrā liktenīga bija turēšanās pie krasta, kur viļņi tās uztrieca sēkļiem. Jahtas, kas atradās dziļāk jūrā, vētru pārcieta mierīgāk. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jahta „Inga” ar šo pašu vārdu arī turpināja iet jūrā.

Visvairāk nepaveicās jahtai „Delfīns”, vētrā gāja bojā visa trīs cilvēku komanda. Saskaņā ar izmeklēšanas rezultātiem jahtas kapteinis Igors Vasiļčenko vētras sākumā bija miris no sirdstriekas, bet Aleksandrs Semjonovs un Jurijs Kuļešovs tika pārskaloti pār bortu. Dažus bojāgājušos atrada sapinušos pie krasta esošajos zvejas tīklos.

Traģēdijas naktī palīdzība tika lūgta burāšanas sacensību apkalpošanas kuterim „Sakta”, kas bija pavadījis regati no Pērnavas uz Rīgu, taču kuģis nevarēja iziet ārā līcī. Rīgas osta izsūtīja velkoni, tas izbrauca līdz moliem, bet redzot, ka visas jahtas cīnījās jūrā pretī Vecāķiem, kur kuģiem ir pārāk sekls, atgriezās atpakaļ ostā. Helikopteri toreiz glābšanas darbos naktī netika neizmantoti, bet tikai līdz ar pirmo gaismu, kad jau bija pār vēlu. Kopumā neviens nelaimē cietušais burātājs netika uzņemts ne uz armijas flotes kuģa, ne glābšanās laivām, ne helikoptera, kas Padomju armijas Gaisa spēkiem bija. Visi izdzīvojušies krastā tika saviem spēkiem.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Vecāķu kāpās 5 metru attālumā no pludmales bija uzstādīts piemiņas akmens no granīta, kurā iemūžināti bojāgājušo burātāju vārdi: jahtas „Delfīns” komanda – kapteinis Igors Vasiļčenko (krievu: Игорь Васильченко), Aleksandrs Semjonovs (krievu: Александр Семёнов), un Jurijs Kuļešovs (krievu: Юрий Кулешов), kā arī jahtas „Inga” kapteinis Pēteris Ledaunieks. Vēlāk piemineklis bija pārnests dziļāk kāpās Selgas ielā pretī Vecāķu glābšanas stacijai. Avarējušās jahtas komanda nelaimes brīdī atradās līdera pozīcijās, un pēc nāves tai tika piešķirtas zelta medaļas.

Vecāķu apbūve