Krievu – Baltijas vagonu fabrika („Russobalt”)
| Adrese: | Valmieras iela 2 |
| Dibināts: | 1869. gadā |
| Joma: | Mašīnbūve |
| Statuss: | 1915. gadā evakuēja uz Krieviju |
| Mājaslapa: | – |
Krievu-Baltijas vagonu fabrika jeb „Russobalt” bija viens no lielākajiem un modernākajiem mašīnbūves uzņēmumiem Krievijas Impērijā, kas sākumā ražoja dzelzceļa preču un pasažieru vagonus, taču vēlāk arī automašīnas, lidmašīnas un citu tehniku.
Vagonu fabrika dibināta Rīgā 1869. gadā. Sākotnēji uzņēmums piederēja vācu – beļģu kompānijai „Van der Zypen und Charlier”, kas bija bāzēta Vācijā Ķelnē. Tā saņēma lielu pasūtījumu būvēt 500 dzelzceļa vagonus dzelzceļa līnijai Rīga–Dinaburga (Daugavpils). Lai nebūtu jāmaksā muitas nodeva, uzņēmēji Rīgā Valmieras ielā (krievu: Вольмарская улица) 2 nodibināja filiāli, kas no importētām detaļām montēja vagonus uz vietas. Arī darba spēks Rīgā bijā lētāks, nekā Eiropā.
Dažus gadus vēlāk 1874. gadā uzņēmums no filiāles kļuva par neatkarīgu uzņēmumu a/s „Krievu – Baltijas vagonu rūpnīca” (vācu: Russisch-Baltische Waggonbau-Aktiengesellschaft, krievu: Акционерное общество Русско-Балтийского вагонного завода). 19. gs. beigās uzņēmumam pievienojās arī vietējie krievu uzņēmēji, tas kļuva par neatkarīgu uzņēmumu no vācu – beļģu kompānijas. Pieaugot pieprasījumam pēc dzelzceļa vagoniem, 1895. gadā rūpnīcas akcionārs Oskars Freivirts (vācu: Oscar Freywirth, krievu: Оскар Фрейвит) nodibināja vēl vienu vagonbūves uzņēmumu „Fēnikss”. No 1906. gada uzņēmums ietilpa Viskrievijas sindikātā „Prodvagon” (krievu: „Продвагон”), kurā līdz 1914. gadam apvienojās 14 vagonbūves uzņēmumi — gandrīz 97% no Krievijas impērijas kopējās vagonu produkcijas.
Pēc Krievijas—Japānas (1904—1905) kara pasūtījumu skaits samazinājās un kompānijas finansiālais stāvoklis pasliktinājās. Pēc padomes priekšsēdētāja Mihaila Šidlovska (krievu: Михаил Шидловский) iniciatīvas 1908. gadā Rīgā paralēli vilcienu vagoniem uzsāka arī automobiļu ražošanu. „Russobalt” ražoja gan vieglos, gan smagos automobiļus. Līdz 1914. gadam „Russobalt” automašīnas piedalījās prestižās sacensībās un izstādes.
1911. gadā Rīgā izveidoja arī aviācijas darbnīcu, bet tajā pašā gadā to pārcēla uz Sanktpēterburgu. 1912. gada aprīlī par galveno konstruktoru kļuva aviokonstruktors un lidotājs Igors Sikorskis (krievu: Игорь Сикорский), vēlāk slavens izgudrotājs. Darbnīcu pārveidoja par Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas aviācijas nodaļu. Neskatoties uz ražošanas pārcelšanu uz Sanktpēterburgu, dažas lidmašīnu detaļas turpināja ražot Rīgā.
Krievu-Baltijas vagonu fabrika bija pirmais vagonbūves un autobūves komplekss Krievijas Impērijā. Uzņēmumā tika ražoti preču un pasažieru vilcienu vagoni, tramvaji, kara tehnika, iekšdedzes dzinēji un citas tehniskās iekārtas. 1912. gadā rūpnīca aizņēma apmēram 20 hektāru lielu platību, sastāvēja no 50 dažādiem cehiem. Labākajos gados rūpnīca nodarbināja līdz pat pieciem tūkstošiem darbinieku. 1913. gadā vagonu rūpnīca pilnībā nonāca Krievu-Āzijas bankas rīcībā.
Pēc Pirmo pasaules kara sākšanās 1915. gada rudenī tās vagonbūves nodaļu evakuēja uz Tveru, automobiļu nodaļu uz Maskavu, bet aviācijas nodaļa turpināja darboties Petrogradā. Pēc kara uzņēmums Rīgā darbu vairāk neatsāka. Pirmās Latvijas Republikas laikā, bijušās rūpnīcas telpās izvietojās vairāki uzņēmumi. Padomju gados „Russobalt” telpās ilgu laiku darbojās uzņēmums „Rīgas piena kombināts”. Mūsdienās vecās rūpnīcas nelielā teritorijā darbojas uzņēmums „Russobalt”, kas specializējas piekabju ražošanā.