Pļavnieku vēsture

Pļavnieki ir viena no jaunākajām Rīgas apkaimēm. 1876. gada Rīgas karte tagadējo Pļavnieku apkaimē uzrāda tukšus laukus ar Pulvera pagrabiem (vācu: Pulver Scheunen) kā tuvāko ēku tagadējās Ilūkstes un Lubānas ielu krustojuma rajonā. Vēsturnieki uzskata, ka ienaidnieka uzbrukumu laikā Rīgai tajā ēkā atradās arsenāls ar munīciju. 1910.-1920. gadu Rīgas kartēs tuvāk Lubānas ielai atrodama Šeimaņa muiža (vācu: Scheumannshof, krievu: Шеймансгофъ), Petriņi (vācu: Pettring, krievu: Петрангъ) un Zaļā muiža (vācu: Grünhof, krievu: Грингофъ).

Līdz pat pievienošanai Rīgas teritorijai 1974. gadā un padomju laika apbūvei, šeit pletušās vien Dreiliņu pagasta lauksaimniecības zemes platības jeb vienkārši pļavas, no kā skaidrojama arī Pļavnieku nosaukuma izcelsme. Pļavnieku daudzstāvu dzīvojamais rajons pamatā tika uzcelts 1980. gados uz bijušajām lauksaimniecības zemēm.

Dzīvojamā rajona plānojuma organizācija tika noteikta institūtā „Pilsētprojekts” (krievu: Институт «Латгипрогорстрой») ar 1978. gadā izstrādāto teritorijas detaļplānojumu, kura arhitekti bija Ēvalds Fogelis, Meinards Medinskis un Ivars Millers. Pļavnieku dzīvojamais rajons sastāv no pieciem mikrorajoniem, kur dzīvo aptuveni 60 000 iedzīvotāji, kā arī sabiedrisko un tirdzniecības centru gar Andreja Saharova ielu (tajā laikā Fēliksa Dzeržinska iela). Pļavnieki ir viens no visblīvāk apbūvētajiem daudzstāvu dzīvojamajiem rajoniem Rīgā, kurā pārsvarā dominē 9 līdz 16 stāvus augsta apbūve. Trīs 18 stāvu nami Lubānas ielā ir savdabīga apkaimes vizītkarte. Šo namu celtniecība bija pabeigta 1990. gadā.

Pļavnieki tiek uzskatīti arī par Brežņeva laika simbolu. Arhitekti šajā laikā iepazinās arī ar rietumu pasaulē izdoto literatūru un pētījumiem, piedalījās dažādos starptautisko kongresos. Bet ar vien krasāk pilsētbūvniecībā iezīmējās plaisa starp arhitektu ideju un celtnieku tehnisko izpildījumu. Pļavniekos gatves bija ļoti labi iecerētas, bet ielu klājums tika uzklāts nekvalitatīvi – šķembu un asfalta klājums bijis plāns. Pļavnieku dzīvojamajās ēkās celtniecības procesā aizmirsta siltumizolācija, izveidota zemas kvalitātes santehnika un kanalizācija. Kas viss jau nepilnus 30 gadus pēc uzcelšanas sāka prasīt papildus ieguldījumus.

Vecāķu apbūve