Augusts Dombrovskis dzimis 1845. gadā 16. jūlijā zvejnieka Jāņa Kristiana un Jūlijas ģimenē. Augusts bija vecākais no astoņiem bērniem, viņam bija četri brāļi un trīs māsas. Lielāko daļu no ģimenes naudas tēvs atstāja dažādās dzertuvēs, kas ģimenes dzīves apstākļus padarīja vēl spiedīgākus. Iespējams, tieši šīs apstāklis vēlāk viņu padarīja par pārliecinātu atturībnieku. Jau no agras bērnības Augustam bija jādodas tēvam līdzi zvejā. Skolā viņš nav gājis nevienu dienu, lasīt un rakstīt viņu iemācīja māte. Rēķināšanu, krievu valodu un vācu valodu zēns iemācījās pašmācības ceļā, tāpēc viņš bieži tiek saukts par autodidaktu.

Pusaudža gados Augusts Dombrovskis sāk strādāt pie sava bagātā tēvoča Jēkaba Dombrovska, kas bija viens no pirmajiem latviešu rūpniekiem, kokzāģētavā Jāņavārtos. Ar laiku viņam tika uzticēti ar vien nozīmīgāki darbi tā radot izprasti par darbu kokžāgētavā.

1869. gadā Augusts Dombrovskis apprecas ar Karolinu Elizabeti Kronbergu, kas bija viņa Ķengaraga kaimiņa Kaspara Kronberga meita.

Līdz pat 1883. gadam Augusts Dombrovskis strādāja sava tēvoča Jēkaba kokzāģētavā. Darbu viņam nācās pamest, jo radās nepārvaramas domstarpības ar tēvoča sievu Katrīnu.

Augusta Dombrovska ģimenē auga trīs dēli un meita, kā arī tika audzināta Karlīnes mazā māsa.

Augusts Dombrovskis ir uzskatāms arī par vienu no pirmajiem latviešu vijoļu meistariem. Viņš pievērsās vijoļu būvei, vēlēdamies atrast ideālu instrumenta skanējumu. Pētot labāko instrumentu paraugus, sadarbojoties ar ievērojamiem vijolniekiem un vijoļu meistariem, viņš savā mūžā radīja vairāk kā 1200 stīgu instrumentus – altus, čellus, kontrabasus, bet visvairāk vijoles. Vijolnieks Maklers pasniedza vijoles spēles stundas arī A. Dombrovska dēliem, vienlaicīgi arī izmēģinot jaunās vijoles. Ar laiku A. Dombrovska būvētās vijoles guva lielu atzinību sava labā skanējuma dēļ. Arī sākoties 1. Pasaules karam A. Dombrovskis pa zemes ceļu vairākos pajūgos vijoles nosūtīja uz Petrogradu, bet karam beidzoties ar kuģi nogādāja atpakaļ. Vijoles pēc nāves Augusts Dombrovkis novēlēja vecākajam dēlam Augustam, kas bija vijolnieks.

Pieaugot ģimenes materiālajām vajadzībām A. Dombrovksis nolēma sākt strādāt pastāvīgi. Viņš sāka līgt ar lieltirgotājiem un būvuzņēmējiem par plostu piegādēm. Pirmais sekmīgais A. Dombrovska darījums bija lielākās plostu partijas pludināšana uz Mīlgrāvi. 1888. gada rudenī A. Dombrovskis iesniedza Vidzemes guberņas valdei lūgumu par kokzāģētavas atvēršanu Vecmīlgrāvī. Kokzāģētava tapa kopā ar trīs kompanjoniem (Vanagu, Beiieru un Zīlīti), kuri vēlāk „atkrita”. Tā tika izveidota klajā laukā, kur uzbūvēja katlumāju un darbnīcas ar gateriem, ēvelsoliem un virpām. Kad apkārtni pamazām sāka apdzīvot kokzāģētavas darbinieki, tā ieguva adresi Meldru ielā 1. Vēlāk tika izraksts kanāls, kas savienoja kokzāģētavas pagalmu ar Daugavu. 1900. gadā tur strādāja jau 310 cilvēki. A. Dombrovskis saviem strādniekiem iznomāja zemi un piešķīra būvmateriālus ar izdevīgiem kredīta nosacījumiem dzīvojamās mājas celtniecībai, tomēr vienošanās punkts paredzēja, ja darbinieks nododas dzeršanai – tad namiņš viņam tika atsavināts.