Beberbeķu vēsture
Beberbeķu apkaime Rīgā ir neliela daļa no kādreizējās Beberbeķu muižas teritorijas, kuras lielākā daļa atrodas Babītes pagastā. Tāpēc arī mūsdienās pirmā asociācija ar vietvārdu Beberbeķi ir teritorija pie galvaspilsētas, nevis pašā Rīgā. Apkaimes nosaukums cēlies no Neriņas upītes, ko lejasvācu valodā sauca Beberbbeke jeb Bebru leja.
Beberbeķi bija starp tām lauku teritorijām, ko pāvesta sūtnis Vilhelms no Modenas (vācu: Wilhelm von Modena) 1225. gadā ierādījis Rīgas pilsētai. Viduslaikos Beberbeķu ezera apkārtnē bija namnieku pļavas, lauki un muižiņas. 16. gadsimta beigās pie Neriņas upītes (латыш. Neriņa) atradās muižas, kas piederēja Rīgas patricietim L. Cimmermanim (vācu: Zimmermann). 1587. gadā viņa pēcnācēji divas muižiņas pārdeva Rīgas varkaļu cunftes meistaram H. Veteram, kurš iegādājās vēl pāris tuvējos īpašumus. 1662. gadā H. Veters nopirka arī neapdzīvoto Baložu sētu un ierīkoja ūdensdzirnavas. Tās ne tikai mala graudus, bet arī darbināja vara apstrādes manufaktūras ierīces līdz 1702. gadam, kad dzirnavas pārdēvēja par Kuperšmīda muižu un nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. 1742. gadā muižiņai pievienoja Šulca jeb Skultes muižu un ierīkoja Mūra krogu. Dzirnavu kritiskais stāvoklis 1757. gadā pamudināja uz jaunas ēkas celtniecību.
Beberbeķu apkārtnes muižu zemes atradās pie Kurzemes hercogistes robežām, 16.-17. gadsimta mijā tās sākās tūliņ aiz Kalnciema ceļa līdz Lielupei pie Gātes iztekas. Beberbeķi ilgu laiku bijis stratēģiski svarīgs punkts Kalnciema ceļā, no kura vēlāk varēja doties uz Sloku gar Babītes ezera dienvidu krastu.
Beberbeķu muiža 1776. gadā nonāca Rīgas pilsētas īpašumā, apvienojot namnieku Rīgemaņa, Ekes, Hovena, Šulca, Kuperšmīda un Drustu muižiņas un izveidojot jaunu Beberbeķu patrimoniālmuižu.
Muižai 1776. gadā piederēja 16 zemnieku sētas un četri krogi. 1805. gadā, kad muižai pievienoja arī daļu no netālās Piņķu muižas īpašumiem, tās pārziņā bija 38 zemnieku sētas, trīs krogi, ūdensdzirnavas un divas pusmuižas. Zemnieki, kuri galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, bija pietiekami turīgi, lai ar muižas īpašniekiem norēķinātos naudā. Pēc Pirmā pasaules kara, kad Rīgas pilsēta mainīja nomas maksas apmērus, zemnieki to vairs nespēja samaksāt, kas liecināja par turības zudumu. Situāciju pasliktināja arī Pirmā pasaules kara postījumi saimniecībām.
Beberbeķu apkaime iekļauta Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā 1922. gada 24. oktobrī. Starpkaru periodā Beberbeķos turpināja pastāvēt dažādas saimniecības, līdzīgi kā blakus esošajā Mūkupurvā, arī šeit dzīvoja diezgan kolorīta publika.
Gar apkaimes robežu no Beberbeķu ielas uz augšu atrodas Beberbeķu dabas liegums, kas vairs neietilpst Rīgas pilsētā.