Nosaukums. Mārupītes krastos jau kopš 13. gs. bija dzirnavas un sargpostenis. 1483. gadā Mārupītes labajā krastā tika uzcelts senākais zināmais sardzes tornis - Sarkanais Tornis. Tas bija celts no sarkaniem ķieģeļiem, un tam bija seši stāvi (daži avoti gan vēsta par 5 stāviem). Sarkanais tornis tika nojaukts 17. gs. vidū, paplašinot blakus esošo Kobronskansti. Pateicoties sardzes tornim, rajons ieguvis nosaukumu Torņakalns.

Apdzīvotība. Līdz pat 19. gs. nevarēja runāt par Torņakalnu kā vienlaidus apdzīvotu teritoriju. Tā bija teritorija, kas sastāvēja no vairākiem atsevišķiem ciemiem un muižiņām – ciems pie Torņa, Marijas dzirnavu komplekss, Pusāķu ciems, Altonas muiža, Grāvmuiža un citi. Zināmākais bija ciems pie Torņa, kas atradās Vienības gatvē, Jelgavas ielas sākumā. 1683. gadā tur bija 20 mājas, bet 18. gs. otrajā pusē – 73. Vienotā priekšpilsētas daļā tās saplūda tikai 19. gadsimta beigās.

Sākot ar 18. gs., ar Torņakalnu saprata ne tikai ciemu pie Torņa, bet nosaukumu attiecināja arī uz teritorijām Jelgavas ceļa abās pusēs līdz tagadējai Bauskas ielai. 19. gs. ar nosaukumu Torņakalns jau saprot tagadējās robežas. Tas bija laiks, kad izveidojās arī vienlaidus rajona apbūve, kas bija pilsētas nomalei raksturīgā mazstāvu apbūve. Tāpat kā pārējā Pārdaugavā, arī Torņakalnā pārsvarā tika celtas vienstāvu vai divstāvu ģimenes mājas un strādnieku īres nami. Tikai vietām pie Marijas dīķa bija sastopamas arī krāšņas savrupmājas.

19. gs. Torņakalnā tika uzceltas vairākas lielas rūpnīcas. Rūpnīcu strādnieki veidoja arī rajona apdzīvotību.

Deportācijas vagons Torņakalna stacijā

Izsūtīšanas. Torņakalna stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens «1941» un vagons. Šādos vagonos 1941. gada 14. jūnijā bez tiesas spriedumiem, uz Padomju Savienības visattālākajiem rajoniem izveda vairāk kā 15 000 Latvijas iedzīvotāju. Te katru gadu 14. jūnijā Kurzemes rajona Politiski represēto klubs organizē deportāciju atceri.

Piemineklis Komunistiskā terora upuriem

2009. gada 14. jūnijā Kurzemes rajona Politiski represēto klubs panāca piemiņas plāksnes uzstādīšanu blakus vagonam. Plāksnē iegravēts: «No Latvijas uz Sibīriju izveda 1941. gada 14.jūnijā 15424, 1949.gada 25.martā 42125 iedzīvotājus». 2000. gada 14. jūnijā blakus vagonam atklāja tēlnieka Paula Jaunzema veidoto pieminekli „Putenī”.

Māras dīķis ar Mārupītes izteku

Māras dzirnavas - senākā zināmā celtne Torņakalnā bija Māras dzirnavas. Jau pirms 1226. gada pie Mārupītes tika uzceltas Marijas jeb Māras dzirnavas. Māras dzirnavas atradās vietā, kur Mārupīte iztek no Māras dīķa. Māras dzirnavas neskaitāmas reizes pieminētas Rīgas pilsētas cīņu aprakstos. Sākotnēji tās piederēja Rīgas Domkapitulam, bet kopš 1573. gada Rīgas pilsētai. 20. gs. sākumā dzirnavām tika pievienots tvaika dzinējs. Līdz pat 20. gs. sākumam bija saglabājusies Māras dzirnavu ēka, kas celta 17. gs, tomēr 20. gs. 20. gados, paplašinot O. Vācieša ielu, tā tika nojaukta.

Kobronskansts - veidojot Rīgas nocietinājumu sistēmu, bija nepieciešams nostiprināt arī Daugavas kreiso krastu. 1621. gadā uzcēla skansti pie agrākās Mārupītes ietekas Daugavā (darbus vadīja zviedru pulkvedis Samuela Kobrona). 1641. gadā Kobronskansti pārbūvēja, ierīkojot bastionus, ravelīnus, aizsarggrāvi, un nocietinājums ieguva zvaigžņveida formu. Lai atbrīvotu teritoriju, 1642. gadā nojauca Sarkano sardzes torni.

1709. gadā Kobranskanste tika pārsaukta par Pētera skansti, jo tajā atradās krievu armija. 18. gs. tā savu militāro nozīmi zaudēja un to sāka izmantot civiliem mērķiem. Tomēr jau 18. gs. beigās daļu no militārajiem nocietinājumiem atjaunoja. Kobronskansti atjaunoja, 1810. un 1854. gadā vēl paplašināja.

19. gs. beigās caur Kobronskansts teritoriju izbūvēja Rīgas – Jelgavas un Rīgas – Tukuma dzelzceļa līniju. Šajā laikā nocietinājumu vaļņi bija daļēji norakti un sagruvuši, vairāki grāvji aizbērti, gar skansti un pāri esplanādei tika izbūvēti jauni ceļi un ielas.