Bukultu vēsture

Bukultus Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā iekļāva tikai 1974. gadā, pie tam, tikai Bukultu ciema dienvidu daļa, kamēr dienvidu daļa, kur atrodas apdzīvotās vietas centrs, palikusi Garkalnes novadā. Tomēr, lai arī administratīvi Bukulti ir sadalīti, ikdienā tie funkcionē kā vienota teritoriāla vienība (ielu tīklojums, sabiedriskais transports).

Bukultu nosaukums, visticamāk, ir cēlies no tāda paša nosaukuma strauta. No Bukultu strauta gan saglabājušās tikai melnalkšņu ieskautas vecupes un slīkšņas, jo pa strauta gultni, to padziļinot, iztaisnojot un paplašinot, 1901.-1903.gadā tika izrakts Bukultu jeb Juglas kanāls, kas savieno Juglas upi ar Lielo Baltezeru un ir Gaujas–Daugavas kanālu sistēmas daļa. Šo sistēmu radīja Gaujas kokmateriālu nogādei, ko līdz tam uz Mīlgrāvja ostu ar zudumiem pludināja apkārt pa jūru.

Vēsturnieki uzskata, ka Bukultu apkaimes teritorija bija apdzīvota jau 11.-12. gadsimtos. 13. gadsimtā caur Bukultiem gāja galvenais ceļš (latīņu: Via magna) no Rīgas uz Vidzemi Pleskavas virzienā caur Cēsīm vai Straupi. Jau 1221. gadā starp Juglas ezeru un Ķīšezeru tika uzbērts dambis ceļam. Šo dambi sauca par Sprunguļu dambi, jo tā celtniecībā tikuši izmantoti visdažādākie materiāli – baļķi, zari, akmeņi, niedres.

13.gs. beigās, saasinoties domstarpībām starp Livonijas ordeni un Rīgas pilsētu, ordeņa brāļi centās pārņemt kontroli pār visiem ceļiem, kas vedu uz Rīgu un atradās tiešā pilsētas tuvumā. 1297. gadā pie ceļa uz Vidzemi, kur tas šķērsoja nelielu upīti vai Bukultu strautu, ordenis uzcēla nocietinātas dzirnavas. Dzirnavām bija biezi mūri, jo tās bija kā cietoksnis pie lielā ceļa uz Vidzemi. Dzirnavas tika nosauktas par Jaunajām dzirnavām (Neue Mühle), pretstatot jau esošajām Mīlgrāvja dzirnavām. Vēlākajās kartēs sastopami nosaukumi Nimelen un Bellenhol, bet ap 1900. gadu – Neuermuhlen, tautas valodā – Niermīle. Nosaukums Bukulti ciemam pie Rīgas robežas ir kopš 1929. gada.

Bukultu pils

Turpat netālu no dzirnavām ordenis uzcēla Bukultu pili (vācu: Schloß Neuermühlen) jeb Ādažu pili. Ar pili un dzirnavām saistītas gan cīņas starp rīdziniekiem un ordeni 13.-15. gadsimtos. 1482. gadā šeit notika rīdzinieku kavalērijas kauja pret ordeņa vasaļiem, kurā piedalījās aptuveni 500 – 600 karavīru, bet 1491. gadā ordeņa landmaršals Valters fon Pletenbergs (vācu: Wolter von Plettenberg) pie Bukultu pils pieveica Rīgas karaspēku un Valmieras landtāgā piespieda rīdziniekus parakstīt miera līgumu.

Laika gaitā ap pili izveidojās neliels ciematiņš un baznīca. Livonijas kara laikā 1559. gada sākumā Krievijas armija nodedzināja dzirnavas un pili. Pēc kara beigām 1586. gadā pili atjaunoja. Polijas-Zviedrijas kara laikā pils atkal tika nopostīta. Ziemeļu kara laikā pils tika iznīcināta un vairs netika atjaunota. 1706. gadā šeit tika ierīkots mācību laukums, kuru izmantoja spridzināšanas treniņiem. Akmeņu pārpalikumi tika izmantoti Ādažu baznīcas būvei tagadējā Baltezerā. Vēl 1798. gada Broces zīmējumā redzamas nelielas drupas uzkalniņā pie dzirnavām.

Bukulti savu stratēģisko nozīmību kā “Rīgas vārti” saglabāja salīdzinoši ilgi. Tā 1697. gadā Rīgas rātskungi šeit sagaidīja Maskavas sūtniecību, ko, vadīja cars Pēteris I, bet 1764. gadā Niermīlē tika sagaidīta Krievijas cariene Katrīna II, un, parūpējoties, lai ceļā uz Rīgu ķeizarienei nebūtu putekļu, Rīgas rāte lika nolaistīt visu 13 km garo ceļu līdz galvaspilsētai ar ūdeni.

Blakus esošās dzirnavas, kas bija nepieciešama saimnieciska būve, pēc katra kara tika atjaunotas. 18.gs. beigās vecās pils vietā izveidojās Bukultu muiža, bet dzirnavas kļuva par muižas sastāvdaļu. Dzirnavas darbojās līdz pat 19.gs. beigām (līdz 1894. gadam), kad tiesa lēma nolaist dzirnavu ūdenskrātuves ūdeņus, appludinot plašu apkārtni.

Bukultu muižai 19.gs. beigās piederēja seši krogi – Dambja krogs, Baložkrogs, Mūra krogs, Dzirnavkrogs, Vimbu krogs un Elsiņu krogs, kā arī vecā pasta stacija “Vecpasti”. Šāds krogu blīvums skaidrojams ar to, ka šajā teritorijā sazarojās divi lielceļi – jaunā Pēterpils šoseja (tagadējā Vidzemes šoseja) un vecais Pasta ceļš (tagadējā Tallinas šoseja). Muižas ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies, ir saglabājušās saimniecības ēkas ar pildrežģa tehnikā būvētām gala sienām. Pēc Otrā pasaules kara muižas teritorijā atradās Padomju armijas daļa.

Ap šo laiku sāka darboties Bukultu tvaika zāģētava, un ūdensdzirnavas vairs nebija nepieciešamas. 19. gadsimtā Bukultos bijis arī alus brūzis, kurš slēgts ap 1890. gadu, bet brūža ēka vēlāk pārbūvēta par dzīvojamo māju. Arī slēgtajās ūdensdzirnavās tika ierīkoti dzīvokļi. Kad 20. gadsimta 2.pusē Jaunciema gatvē cēla jaunu tiltu pāri Juglas kanālam un izbūvēja jaunu ielas trasi, vecās dzirnavas nojauca.

Pie Bukultiem Jaunciema gatves otrā pusē bija iekārtota Rīgas TEC-1 kūdras noliktava, kuru pārtrauca izmantot 1990. gadu nogalē, jo ekonomisku apsvērumu dēļ bija pārtraukta kūdras kā kurināmā izmantošana TEC-1. Līdz mūsdienām ir saglabājies dzelzceļa tilts pāri Juglas upei, ko tagad izmanto kā gājēju tiltu nokļūšanai galvenokārt līdz mazdārziņiem.

Bukultu dzīvojamās apbūves rajons izveidojies uz Ādažu pils muižas zemēm. Sākotnēji tās bija atsevišķas viensētas, vēlāk kļuva par atpūtas muižiņu būvniecības vietu Rīgas namniekiem. Bukulti līdzās citām Rīgas pierobežas apkaimēm, kas atrodas tuvu pie ūdeņiem, kā arī netālu esošajam Baltezeram, Latvijas brīvvalsts laikā kļuva par ekskluzīvu māju dzīvojamo rajonu. Padomju gados izveidojušos mazdārziņus mūsdienās pamazām atkal nomainījušas privātmājas.