Hartmaņa muižiņa 18.gs beigās Avots:www.gandrs.lv

Āgenskalna nosaukums cēlies no 17.gs. Hāgena muižiņas, kuru vēlāk sauca arī par Grāvmuižu un Švarcmuižu. 17.gs. Āgenskalnā dzīvoja pārsvarā latviešu tirdzniecības palīgamatu locekļi un algādži. 1788. gadā Āgenskalnā bija 112 dzīvojamās ēkas. 18.gs. beigās Āgenskalns kļuva par turīgo rīdzinieku muižiņu un atpūtas zonu.

Hartmaņa muižiņa 19.gs beigās Avots:www.gandrs.lv

Pirmā zināmā Āgenskalna un visas Pārdaugavas būve bija nocietinātās Māras jeb Marijas dzirnavas. Tās bija nocietinātas domkapitula ūdensdzirnavas, kas celtas pirms 1226. gada pie Mārupītes. Māras dzirnavas atradās vietā, kur Mārupīte iztek no Māras dīķa. Māras dzirnavas neskaitāmas reizes pieminētas Rīgas pilsētas cīņu aprakstos. Māras dzirnavas no 1573. gada piederēja Rīgas pilsētai. 17./18.gs. tika raksts kanāls, lai Māras dzirnavām pievadītu ūdeni no 5 maziem ezeriņiem. 20.gs. sākumā dzirnavām tika pievienots tvaika dzinējs. Līdz pat 20.gs. sākumam bija saglabājusies Māras dzirnavu ēka, kas celta 17.gs, tomēr tā tika nojaukta 20.gs. 20. gados paplašinot O. Vācieša ielu.

Dzivojamās ēkas (tagadējā Kalnciema iela Nr. 28 un 30) 1814. gadā (J. Broce) Avots:www.gandrs.lv

Pārdaugava viduslaikos bija liela „pļava”, kur 15. gs. sāka veidoties arī Rīgas namnieku un garīgo iestāžu muižiņas.

Pie Daugavas kreisā krasta pienāca vairāki svarīgi tālsatiksmes ceļi, kas veda uz Rīgu un beidzās Daugavmalā pie pārceltuvēm. Kad 15. gs. Daugava kļuva par Rīgas ostu, pieauga arī Daugavas pārceltuvju nozīme vietējā satiksmē. Ceļš uz Kurzemi sākās pie Āgenskalna līča pārceltuves, kas ierīkota ap 1675. gadu. Āgenskalna ciems aizsākās Meža, Sētas un Nometņu ielas krustpunktā un pamazām paplašinājās gar Nometņu ielas abām pusēm.

J. Kollina muižiņa 1814. gadā (J. Broce) Avots:www.gandrs.lv

Pārdaugava kā priekšpilsēta veidojās samērā vēlu, jo dzīves apstākļi tur bija nedroši. Kara laikā apdzīvotās vietas parasti nodedzināja. Kaut cik regulārs ielu tīkls priekšpilsētā nebija izveidojies pat vēl 17. gs. pirmajā pusē. Tas redzams 1650. gada Rīgas plānā, kur ielu vēl nav, bet ir tikai ceļi.

Ziņas par 17. gs. apbūvi ir netiešas, bet kartēs redzamā struktūra būtiski neatšķiras no tā paša laika labā krasta apbūves ārpus Rīgas cietokšņa – samērā brīvs plānojums ar platākām galvenajām ielām, kurām pieslēdzas šauras sānieliņas.

Raksturīga Āgenskalna iezīme 18.gs. bija bagāto Rīgas iedzīvotāju muižiņas – pārsvarā tās bija vasaras atpūtas vietas.

Cukurbekera muiža – Kalnciema ceļa malā atradās barokālā Tomasa Cukerbekera muižiņa, kas bija celta 1791. gadā. Muižiņa atradās Slokas ielā 16. Cukerbekeri bija 17. gs. Rīgā no Brabantes ienākusi tirgotāju dzimta. Muižiņu cēlis Tomass Cukerbekers. 1761. gadā viņš Rīgā nodibināja brīvmūrnieku ložu. Pēc vecākā dēla Tomasa nāves 1826. gadā visi Cukerbekeru nekustamie īpašumi tika pārdoti vairāksolīšanā. Muižiņu nojauca sakarā ar Rīgas pilsētas lombarda ēkas celtniecību 1908. gadā, kas celta pēc arhitektu V. Reslera un I. Blankenburga projekta.

Drēzdena muižas ēka Foto: Gatis Pāvils, ambermarks.com

Drēzdena muiža – Pašā Daugavgrīvas ceļa malā, atradās Drēzdena muižiņas vasarnīca. Drēzdena muižas adrese ir Daugavgrīvas ielā 37 / 39. Pie muižas atradās arī neliels, skaists dārzs. Drēzdena muižiņas vasarnīca izveidota 18.gs. beigās, tās īpašnieks bija Rīgas tiesas ierēdnis Karls Gustavs Drēzdens. Gruntsgabalā tika uzcelta asimetriska plānojuma koka vienstāva ēka ar mansarda jumtu, vairākas saimniecības ēkas. Fasādes apšuvuma un plānojuma izmaiņas veiktas 1874. un 1912. gados. Lai gan muižiņa ir neskaitāmas reizes pārbūvēta tās sākotnējais būvapjoms ir saglabājies. Tā atradās tā sauktās Filozofu alejas galā. Līdz mūsdienām saglabājusies dzīvojamā ēka, taču 2011.gadā tā tika nojaukta Daugavgrīvas ielas paplašināšanas dēļ.

Hāmaņa muižas ēka Foto: Gatis Pāvils, ambermarks.com

Hāmaņa muiža atrodas Slokas ielā 41. Tā ir 19.gs. beigu vienstāva koka muižiņa ar klasicisma iezīmēm. Ēka ar tornīti, kolonnām, lieveni, barokāliem elementiem, dekoratīviem skursteņiem. 2007. gada augustā Hamaņa muižā izcēlās ugunsgrēks. Ēkas īpašnieks – Rīgas pilsēta, nomnieks – SIA "Mono" (līgums noslēgts 1999.gadā uz 25 gadiem), sakarā ar ilgstošu nomas līguma saistību nepildīšanu 2009.gada februārī uzsākts process, lai pārtrauktu nomas līgumu. https://www.delfi.lv/delfi-plus/ekonomika/hamana-muizinas-atdzimsanas-stasts-jau-mekle-nomniekus.d?id=53907215

Hartmaņa muiža Avots: panoramio.com, alinco_fan

Hartmaņa muiža – atrodas Kalnciema ielā 28. Tā celta 18. gs. beigās klasicisma stilā. Johans Džekobs Kolinzs ienāca Rīgā no Karalaučiem, kur viņa tēvs bija ieradies o Anglijas. Kolinzs uzsāka Rīgā eksporta tirdzniecību. 19. gs. 2. pusē muižiņas nonāca tirgotāja V. Hartmaņa rokās. Šai laikā muižiņa tika daļēji pārbūvēta klasicisma stilā un vēlāk paplašināta.

Džona Heja (Heija) muižiņa (Hay Hoffchen) – atradās Daugavgrīvas ielā 25. Heja muižiņas ēka atradās blakus Švarcmuižai. Baroka muižiņa celta 18. gs. vidū, un piederēja labi pazīstamai Rīgas namnieku Bērensu dzimtai. Tā bija vienstāva koka ēka ar stāvu mansarda jumtu un diviem pildrežģa tehnikā veidotiem mezonīniem. Pēc K. Bērensa nāves muižiņas ēka pārgāja Džona Heja (John Hay) īpašumā. Heja muižiņai sava parka nebija, toties no kolonādes balstītā balkona redzamais skats pāri Daugavai bijis sajūsmas vērts. Muižas dzīvojamā ēka nodega 20. gs. 90. gadu vidū.

Švarcmuižas dzīvojamā ēka Foto: Atis Gailis, xlt.lv

Švarcmuiža, agrāk Hāgena muiža (Hagenshof) – 17. gs. Heinrihs Hāgens uzcēla nelielu muižiņu. No 18. gs. sākuma Hāgena muižiņas īpašnieki bija Bērensu dzimta. Laulību ceļā ar vienu no šīs ģimenes pārstāvēm, 18. gs. beigās īpašumu ieguva Rīgas birģermeistars Ā. H. Švarcs un viņa vārdā muižiņa tika saukta turpmākā pastāvēšanas laikā. Muižiņā ģimene pavadīja tikai vasaras mēnešus. Švarcmuižas dzīvojamā ēka Daugavgrīvas ielā 19/21 saglabājusies nepārbūvēta līdz mūsdienām. Tā celta 1850. gadā historisma stilā. Tagad Švarcmuižas dzīvojamajā ēkā atrodas Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas centrālā mikrofotokopēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija.

Švarca muižas dzīvojamā ēka saglabājusies līdz mūsdienām

Švarca muižas pirmsākumi meklējami jau 18.gs. beigās, kad Mārtiņš Dumpis un Vilhelms Pecholcs paraksta nomas līgumu par vienas istabas un viena malkas kambara izīrēšanu. 1863. gadā īpašums jau pieder Johanam Brinkam, tas sastāvēja no koka dzīvojamās mājas, diviem ērberģiem, sakņu pagraba, dārza un siena pļavas. Gruntsgabals laika gaitā vēl 5 reizes maina savus īpašniekus. Līdz to iegādājas J. Švarca, un no tā laika apbūve iegūst nosaukumu Švarca muiža. 1931. gadā šo īpašumu par 60 000 latiem nopērk rakstnieks Jēkabs Janševskis. 1937. gadā, projektējot Daugavgrīvas ielas paplašināšanu un iztaisnošanu, bija paredzēts māju nojaukt. Tomēr tas netika izdarīts, jo ielu neiztaisnoja, kā bija iecerēts sākotnēji. Padomju gados ēkā atradās komunālie dzīvokļi un tā bija kritiskā stāvoklī. 2002. gadā sākās nama arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, kuru vadīja J.Zviedrāns. Projekta arhitekte L. Rengarte. Tā tika izvirzīta konkursa „Latvijas koka arhitektūras gada balva 2006-2007” 2. kārtā.

Ūdenstornis celts 1910. gadā, atrodas Alises ielā 10a (Sākotnēji 4). Projekta autors ir V. Bokslafs. Torni norobežo mūra žogs, ko veido dekoratīvi kaļķakmens mūra stabi un metālkaluma režģis starp tiem. Ar kaļķakmeni apšūts arī torņa cokols, bet augstāk likti arī Sarkanie ķieģeļi. Pāri cilindriskajam torņa stāvam atrodas pats ūdens rezervuārs. Ieeju tornī rotā akmens portāls ar milzīgu stilizētu Rīgas ģerboni. Līdz pat 19.gs. Pārdaugavas iedzīvotāji dzeramo ūdeni ņēmuši no gruntsūdens akām. Tajā laikā ūdens bija pietiekoši tīrs, jo nebija piesārņots. Tomēr pieaugot apdzīvotības blīvumam, un nokļūstot piesārņojumam ar vien vairāk pazemē ūdens sāka kļūt dzeršanai nederīgs. 19.gs 80 gados sāka iet 5 ierīkot artēziskā akas, ja visā Rīgas pilsētā tādas bija 21, bet 5 no tām atradās Āgenskalnā. 1904. gadā Rīgas pilsētā dzeramo ūdeni sāka centralizēti ņemt no dziļajiem gruntsūdeņiem Bukultu muižās apkārtnē, bet to saņēma tikai Daugavas labā krasta iedzīvotāji, jo ūdensapgādes vads uz Pārdaugavu negāja. Tikai 1906. gadā panākot vienošanos ar dzelzceļu pilsētā ierīkoja virs Daugavas dzelzceļa tilta 250 mm diametra ūdensvadu. Tajā laikā šāds tehniskais risinājums bija vēl ļoti liels retums. Jau 1906. gadā pilsēta sāka ūdensvada ierīkošanu arī Pārdaugavā, jo bija vajadzīgi ūdens krājumi, ko varētu piegādāt iedzīvotājiem, kad viens no dzelzceļa tilta posmiem bija jāpaceļ kuģu caurlaišanai. Āgenskalna tornī var uzglabāt 2000 kubikmetru ūdens. Tornim ir īpaši dzelzsbetona grīda, kuras nepieciešamību noteica sliktais gruntsūdeņu stāvoklis.

Āgenskalna priedes 1964.gadā Avots: www.1201.lv

Kalnciema ielas sākuma daļa pie Āgenskalna līča, līdz pat 19.gs. beigām bija Āgenskalna sabiedriskais centrs – pārceltuve, tirgus laukums, krogs, policijas iecirknis, aptieka un iecienīts izpriecu dārzs ar Vasaras Teātri, kura izrāžu sākums un beigas bija pieskaņotas pasažieru kuģīša pienākšanas un atiešanas laikiem.

19. gs. sākumā bija sākuši veidoties jauni kūrorti un Pārdaugava turīgo iedzīvotāju acīs pamazām zaudēja pievilcību, bet muižiņās – vasaras atpūtas vietās, 19. gs. pirmajā pusē attīstījās manufaktūras. Manufaktūru attīstību Āgenskalnā sekmēja ūdens tuvums.

Āgenskalna priedes 1964.gadā Avots: www.1201.lv

1812. gadā, kad pilsētai strauji tuvojās franču armija, visas Āgenskalna un koka būves nodedzināja (Āgenskalnā bija atļauts celt tikai koka namus). Strauja celtniecība sākās 19. gs. divdesmitajos gados. 19.gs. beigās Āgenskalnā arvien biežāk sāka celt priekšpilsētu iedzīvotāju pieticīgām prasībām atbilstošus īres namus, kur pārsvarā iekārtoja dzīvokļus apkārtnes fabriku strādniekiem.

Apbūvē pārstāvēti visi 19.–20. gs. stilistiskie virzieni: klasicisma atskaņas, eklektika, jūgendstils. Atšķirībā no citām Rīgas priekšpilsētām, Āgenskalnā noteicošo lomu saglabājuši brīvi stāvošie mazstāvu koka nami.

Āgenskalna priedes 1964.gadā Avots: www.1201.lv

Līdz ar iedzīvotāju skaita palielināšanos Āgenskalnā aktivizējās sabiedriskā dzīve. Iemīļota tuvējās apkārtnes turīgāko iedzīvotāju pulcēšanās vieta kopš 19. gs. vidus bija Āgenskalna parks Kalnciema ielā 11, kur privātu dārzu bija ierīkojis pilsētas ārsts Radeckis. 19.gs. 80. gados jaunais īpašnieks J. G. Eberts parku paplašināja un uzcēla lielu koka restorāna ēku, kurā ierīkoja arī bumbotavu un šautuvi. 1897. gada 10. oktobrī parku ar ēkām īpašnieks iznomāja skatuves māksliniekam Vilhelmam Rīkhofam.

20. gs. Āgenskalna sila apkārtne cieši saistīta ar Rīgas sporta dzīvi. Tur darbojās divas tā laika ievērojamākās Pārdaugavas sporta biedrības. Pirmā bija Āgenskalna sporta un vingrošanas biedrības, kas dibināta 1903. gada 7. novembrī. 1909. gadā blakus Āgenskalna priedēm Baldones ielā 7 biedrība uzceļ savu mūra namu. Nams tiek pārbūvēts pēc 2. pasaules kara.

Kafejnīca "Priedes" 1964.gadā Avots: www.1201.lv

1958. gads Rīgā sāk būvēt pirmo mikrorajonu "Āgenskalna priedes". Tas bija pirmais lielais dzīvojamo ēku masīvs, kuru Rīgā uzcēla pēc 2. Pasaules kara.

Tagad teritorija Āgenskalnā starp Kalnciema, Slokas, Nometņu, Talsu, Bāriņu, Hermaņa, O.Vācieša, Mārupes, Liepājas, Zemaišu, dzelzceļa, Atpūtas, Margrietas, Kuldīgas, Gregora, Dreiliņu, Kristapa, Melnsila ielām ir vietējās nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis „Āgenskalns”. Teritorija starp Nometņu, Meža, E. Smiļģa un Talsu ielām ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa – „Pārdaugavas apbūves fragments”.