Vēsturiskā centra arhitektūra

Centra apkaimes kopējā platība ir 3,732 km². Teritorijas apbūve galvenokārt izveidojusies 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā, pēc tam, kad 19.gs. 2.pusē tika nojauktas novecojušās aizsardzības sistēmas (vaļņi, dambji un būves).

Centra apbūve veidota pēc regulārās pilsētas apbūves principa, pieskaņojot vecpilsētas galveno ielu virzieniem, kas veidoti 14.gs. Centra arhitektūrā atrodami visu Ziemeļeiropai raksturīgo stilu paraugi no gotikas līdz pat modernismam. Tieši pateicoties unikālajai un daudzveidīgajai arhitektūrai, Rīgas vēsturiskais centrs 1997. gadā tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā.

Pēc nocietinājumu nojaukšanas, tika sašaurināts ūdens grāvis, nospraustas ielas un sākās sabiedrisko, kultūras un dzīvojamo ēku celtniecība. Faktiski ar fortifikācijas sistēmas nojaukšanu veidojās jaunā centra apbūve ar tam laikam modernām ēkām, kas apliecināja Rīgas arhitektu zināšanas un prasmes par Eiropas arhitektūru. Šī iemesla dēļ Rīgas centrs šodien var lepoties ar unikālajām un daudzveidīgajām jūgendstila ēkām. Šajā laikā Rīgā strauji attīstījās daudzstāvu dzīvojamo ēku celtniecība, kas bija loģiska Rīgas arhitektūras sastāvdaļa. Bulvāru lokos dzīvojamie nami ir īpaši grezni un dekoratīvi, savukārt tālāk no Vecrīgas robežām – vienkāršāki, jo tika celti strādnieku ģimenēm.

Rīgas centra zaļajā teritorijā un tuvējos bulvāros tika saceltas sabiedriskās nozīmes kultūras un izglītības iestāžu ēkas atbilstoši tā laika arhitektūras stiliem – eklektismā un dažādos neostilos. Kā piemēri ir minami tagadējā Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Universitātes galvenā ēka, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Nacionālais teātris, Brīvības pieminekļa ansamblis, Rīgas Latviešu biedrības nams, Rīgas cirks un virkne citu būvju.

Lai nepazaudētu zaļo zonu, taisnās ielu trases papildināja ar parkiem, dažādiem apstādījumiem un apzaļumotiem skvēriņiem neapbūvētajos ielu stūros. Mūsdienu urbānajā vidē zaļais bulvāru loks ir kaut kas unikāls un pilsētas arhitektūru atsvaidzinošs, un papildinošs.

Centra apbūves īpatnības ietekmēja ūdens zona, kas centra apkaimē aizņem aptuveni 3,8%. Lielākais no šiem objektiem ir Daugava, kuras platums no Citadeles līdz Ķīpsalai aizņem 600m. Bet otrs būtiskākais objekts ir jau minētais pilsētas kanāls, kura kopējais garums ir 3.2km un lielākā daļa, atrodas tieši centra apkaimes robežās. Kanāls ir arī galvenā robeža starp Rīgu un tās Vecpilsētu.

Būtisku vietu centra vēsturiskajā apbūvē aizņem sabiedriskās celtnes un to kompleksi, kas galvenokārt celti 20. gadsimta laikā. Tādas ir tagadējā Rīgas 1.slimnīca, Dailes teātra ēka, Vidzemes tirgus, Berga bazārs.

Īpaša vieta Rīgas vēsturiskajā centrā ir jūgendstila apbūvei. Šis arhitektūras stils radās kā reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem stiliem. Jūgendstilā tiek uzsvērta pilnīga radoša brīvība, ekspresīva, atraisīta fantāzija ar tieksmi visus praktiskos būves elementus radīt kā māksliniecisku vērtību. Lai arī Rīgā strādājošie arhitekti realizēja visdažādākos jūgendstila novirzienus: stateniski, stilizēto, eklektisko u.c., centra jūgendstilam visvairāk raksturīgi divi izteikti novirzieni – dekoratīvais un nacionāli romantiskais jūgendstils.

Nacionālā romantisma pārstāvji, piemēram, latviešu arhitekti E. Laube, K. Pēkšēns, A. Vanags, radīja īpatnējus nacionālās arhitektūras paraugus (Tērbatas 15/17, Brīvības 47; 58; 62). Dekoratīvā jūgendstila raksturīgākais piemērs ir M. Eizenšteina celtie nami Alberta ielā, kā arī blakus esošās Antonijas, Elizabetes un citas ielas apbūves ēkas. Kā piemēru var minēt arī Brīvības – Cēsu ielas apkārtni, kur atrodas vairāki eleganti jūgendstila paraugi (nedaudz vienkāršāki, nekā Alberta ielā).

Bez reprezentatīvām celtnēm un prestižajiem īres namiem pieauga arī sabiedrisko ēku, vidusšķiras īres namu un strādnieku rajonu izbūve. 20. gs. sākumā pilsētvides attīstībā iezīmējās racionālisms, īpaši skaidri tas izpaudās kultūras un izglītības iestāžu arhitektūrā. 20. gadsimta sākumā celtās skolas, kuras projektējis pilsētas arhitekts R. Šmēlings, izceļas ar skaidri izstrādātu būvprogrammu un racionālu arhitektoniski telpisko risinājumu. Raksturīgs ir šo būvju ārējais izskats, kurā sarkanais apdares ķieģelis mijas ar gaiša apmetuma laukumiem.

Bez fantastiskajiem jūgendstila mūra namiem un citām ēkām, nozīmīga vieta Rīgas centra kopējā apbūve ir koka arhitektūrai. Īpašs koka ēku celtniecības uzplaukums vērojams 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad valdīja eklektisms un jūgendstils. Šajā laikā radītajām koka ēkām raksturīgas detaļas apjomā un fasādēs - ap ritmiski kārtotajām logailām, frontonos, dzegās. Un tieši 19. gadsimta 2.pusē savu praksi sāka arī daudzi latviešu arhitekti, kuru darbi kopā ar citu tautību Rīgas arhitektu veikumu lielā mērā nosaka pilsētas vizuālo tēlu. Kā piemērs no 19. gadsimta beigu koka arhitektūras, kas iekļaujas centra teritorijā, jānosauc ēka Brīvības ielā 100 (pagalmā, 1899. g., K.Felsko).

Atšķirībā no Eiropas valstīm, Rīgā koka apbūve turpināja attīstīties līdz pat Otrajam pasaules karam. Bet pēc kara Latvijā nebija tik ļoti izplatīts Rietumeiropā 60.-70. gados tik ļoti izplatītais modernisma vilnis. Protams, koka arhitektūrai ir arī lieli trūkumi; visas koka ēkas ar dažiem izņēmumiem ir saglabājušās sliktā tehniskā stāvoklī, laika gaitā tā uzkrājusi arī zināmu sociālu kultūrvides slodzi, jo turīgāki ļaudis līdz šim lūkojuši izvairīties no koka ēkām. Tā kā Rīgas koka arhitektūra ir unikāla parādība visā Eiropā, liels pluss ir šodien modernā aizraušanās atjaunot un atdzīvināt koka ēkas, saglabājot tās pēc iespējas līdzīgākas sākotnējam veidolam un tiekšanās saglabāt tās vienotā ansamblī, nevis izraut no vides konteksta.