Vecāķu vēsture

Vecāķu vēsture, 24.09.2019.
Vecāķu vēsture

Par Vecāķu nosaukuma izcelsmi izteiktas divas versijas. Populārākā no tām – Daugavas ieteka līcī veidojusi āķveida līkumu, pēc vecupes izskata arī ciems dēvēts par Vecāķiem. Otra versija, ka nosaukuma sakne meklējama Baltijas somu valodas vārdā „aken”, kas nozīmē logs, kas nosaukumu skaidro kā vecā Daugavas ieteka jeb Vecāķi.

Vecāķi atrodas uz senā Daugavgrīvas klostera zemes. Viduslaikos pie Vecāķiem sākās zemes ceļš uz Pērnavu, ceļš gāja tieši gar jūras krastu. Tagadējā Vecāķu apkaime kā neliels zvejnieku ciemats bija iezīmēti visās zināmajās 17. gs. kartēs. 18.gs. Johans Kristofs Broce (vācu: Johann Christoph Brotze) ir zīmējis Daugavgrīvas vecās baznīcas apkārtni, kas ir daļa no Vecāķu ciema, viņš arī atzīmējis, ka ciemā ir 7 mājas un to iedzīvotāji pārtiek no zvejas.

Vecāķu vēsture, 24.09.2019.
Vecāķu vēsture

Lai iegūtu materiālus darvas tecināšanai, Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II Lielā (krievu: Екатерина II Великая) 18. gadsimtā lika izcirst piekrastes mežus, kuru saknes un zemsega saturēja irdenās kāpu smiltis. Klaidu kāpām sākot pārvietoties, tika nodarīts posts arī cilvēkiem, kā, piemēram, zem Legzdiņa kalna bijusi apbērta lauku sēta.

Vecāķu attīstība sākās 19. gadsimta beigās, kad pēc Augusta Dombrovska iniciatīvas šeit sāka piešķirt zemes gabalus ilgstošā nomā vasarnīcu celtniecībai. Tad arī Vecāķi sāka iegūt kūrorta aprises (vācu: Bad Magnushof) un tika celtas Jūrmalai tik raksturīgās koka ēkas. 1898. gadā pirmie 30 vasarnīcu zemes gabali tika nodoti nomā. Pirmo vasarnīcu šeit uzcēla Rīgas zobārsts M. Vesternhāgens. 1908. gadā Vecāķos pie peldvietas bijušās 2 mūra un 26 koka ēkas, kurās vasarā uzturējās aptuveni 300 „peldviesi”. Citur minēts, ka 1914. gadā šeit bijušās vairāk kā 100 vasarnīcas, taču tās visas nodega Pirmā pasaules kara laikā, kad Vecāķi stipri cieta.

Vecāķu vēsture, 24.09.2019.
Vecāķu vēsture

Uz kāpām augoši priežu meži, plašā smilšu pludmale jau 20. gadsimta 20-tajos gados Vecāķiem pievilināja daudzus atpūtniekus, kas sekmēja plašās pludmales veidošanos. Par Vecāķu peldvietas dibinātājiem tiek uzskatīti Rīnūžu un Vecmīlgrāvja rūpnieki Andrejs un Augusts Dombrovski un Jānis Kaupiņš.

Puikules ielā 5 apskatāma Andreja Dombrovska pēctečiem piederoša vasarnīca, kas celta 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Ēkai raksturīgas jūgendstila formas. Iekšējās apdares darbos izmantots ozolkoks. Otrā pasaules kara laikā šeit bijis ierīkots vācu armijas štābs, bet padomju laikos, līdzīgi kā daudzās citās vasarnīcās gan Vecāķos, gan Jūrmalā, bijusi pionieru nometne un aviācijas institūta atpūtas nams. Pagalmā aplūkojama arī kučiera māja.

Villas „Mon Tresor” bijusi ēka Mazsalacas ielā 17, 24.09.2019.
Villas „Mon Tresor” bijusi ēka

Selgas ielā 7a, pirms Otrā pasaules kara ilgu laiku mitinājies amerikāņu žurnālists „Chicago Tribune” korespondents Rīgā Donalds Dejs, kam lielā steigā nācās pamest Rīgu Otrā pasaules kara sākumā, jo viņu apsūdzēja spiegošanā Rietumu labā.

Mazsalacas ielā 17 atradās ēka ar jūgendstila iezīmēm – villa „Mon Tresor”. Villas īpašnieks bija Reinholds Nicmanis. Tā būvēta 20. gadsimta sākumā. Stāsta, ka villa izmantota kā viesnīca, kam neesot bijusi visai laba reputācija. Izplatīti arī nostāsti, ka viesnīcā vācu okupācijas gados atradusies slepena Trešā reiha pretizlūkošanas dienesta skola.

Viesnīcas „Alba” bijusi ēka Vecāķu prospektā 86, 24.09.2019.
Viesnīcas „Alba” bijusi ēka

Vecāķu prospektā 86 atrodas bijusī Sigismunda Kolmeca viesnīca „Alba” ar restorānu. Laikā ap Pirmo pasaules karu šo sabiedrisko iestādi sauca „Nordpol” („Ziemeļpols”). Viesnīca būvēta kāpas virsotnē, un restorāns vērsts pret nogāzi. Kāpas pakājē ierīkota strūklaka. Padomju varas gados bijušajā restorānā atradās pionieru nometnes ēdnīca. Lepnās viesnīcas „Alba” nams mūsdienās ir slēgts un pamests.

Pēc Pirmajā pasaules karā Vecāķi panīka un no jauna sāka veidoties tikai pēc 1934. gada sakarā ar Rīgas–Rūjienas dzelzceļa līnijas būvi un jaunas šosejas izveidi uz Mangaļsalas karavīru nometni. Līdz pat 1933. gadam vienīgais satiksmes līdzeklis ar pilsētas centru bija kuģītis, kas piestāja Sarkandaugavā, Jaunmīlgrāvī, Vecmīlgrāvī un Vecdaugavā, taču Vecāķi jaunu uzplaukumu piedzīvoja pēc dzelzceļa satiksmes atklāšanas 1933. gadā. Šajā laikā mainījās tikai iedzīvotāju etniskais sastāvs. Līdz Pirmajam pasaules karam vasarnīcas šeit pārsvarā būvēja vācbaltieši, starpkaru periodā latviešu inteliģence un turīgākie strādnieki, kas cēla ne tikai vasarnīcas, bet arī ziemas mājas.

Vecāķu vēsture, 24.09.2019.
Vecāķu vēsture

1940. gadā Vecāķos bija jau ap 60 apbūvētu gruntsgabalu un 16 ieliņas iepretim dzelzceļa stacijai „Saulainās Vasaras”. Komunikāciju trūkums bija viens no iemesliem, kādēļ Vecāķos ilgstoši nenotika aktīva projektu attīstība.

Oficiāli Vecāķi kā atsevišķa teritoriāla vienība (ciems Mangaļu pagastā) pastāvēja līdz pat 1949. gadam, kad Vecāķus kopā ar vēl daļu Mangaļu pagasta teritorijas pievienoja Rīgas pilsētai. 1960. gadā Rīgas teritorijā tika iekļauta atlikusi daļa.

Šobrīd, Vecāķi, līdzās Rītabuļļiem un Daugavgrīvai, ir vienīgās Rīgas līča pludmales Rīgas pilsētā. 2008. gada vasarā Vecāķu pludmale ieguva zilo karogu, taču jau nākamajā 2009. gadā Zilais karogs pludmalei vairs netika piešķirts.

Vecāķu apbūve

Padomju apbūve Saulgriežu ielā, 24.09.2019.
Padomju apbūve Saulgriežu ielā
Mūsdienu apbūve Šalkones ielā, 24.09.2019.
Mūsdienu apbūve Šalkones ielā
Mūsdienu apbūve Saulgriežu ielā, 24.09.2019.
Mūsdienu apbūve Saulgriežu ielā


Komentāri

Vēl nav neviena komentāra. Esiet pirmais!

Pievienot komentāru

* Obligāta informācija
5000
Ievelciet attēlus (maks 5)
Captcha attēls