Rīga izauga kā tirdzniecības pilsēta un tirgus bija neatņemama pilsētas dzīves sastāvdaļa. Viens no uzskatiem par slaveno Zemgales ostu ir, ka tā varēja atrasties tagadējās Rīgas teritorijā. Pēc arheologu domām pirmā droši zināmā tirgus vieta Rīgas pilsētā atradās Grēcinieku un Skārņu ielas krustojumā, bet vēlāk pārcēlās uz Kaļķu ielu, kur blakus tirgum slējās pirmā pilsētas baznīca. Skārņu ielas vidusdaļā atradās skārņu rindas, kas bija tirgus sastāvdaļa. Skārņi pirmo reizi rakstītajos avotos minēti jau 1295. gadā un pastāvēja līdz pat 20.gs 30. gadiem.

Paplašinoties pilsētai vecais tirgus laukums pakāpeniski kļuva par šauru un tas tika pārvietots uz Daugavmalas pusi. Tirgus laukumu ar vien biežāk sāka saukt par Rātslaukumu, jo ap to tika uzceltas pilsētas pārvaldes un sabiedriskās ēkas.

Rātslaukums - viens no Vecrīgas tirgus laukumiem

Rātslaukums izveidojies jau 13.gs. beigās pēc pilsētas paplašināšanās. Sākumā laukums bija vienkārša tirgus vieta, bet jau 1334. gadā dokumentos minēts Jaunais nams, vēlāk Melngalvju nams un Rātsnams. Laukumā atradās maizes un gaļas galdi, kā arī citu pārtikas preču tirdzniecības vietas un amatnieku izstrādājumu tirdzniecība. Tomēr galvenā nozīme bija nevis tirgus laukums, bet gan pilsētas administratīvais centrs, kur notika visa sabiedriskā dzīve - uzveda mistērijas, notika gājieni, sacensības, turnīri, dejas, namnieku gvardes skates, tika svinēti svētki, kā arī kā atradās pilsētas svari un bija noziedznieku soda izpildes vieta.

Laukuma teritorija pakāpeniski samazinājās un tas zaudēja savas tirgus funkcijas, tirgus pārcēlās uz Daugavmalas tirgus laukumu 1571. gadā. Bijušo tirdzniecības ēku vietā tika celtas dzīvojamās ēkas ar veikaliem pirmajos stāvos.

16.gs. Rīgas tirdzniecības dzīvē bija ļoti nozīmīgs, jo vairākās tirdzniecības vietās sāka parādīties pārdotavas - gan kā nelielas atsevišķas celtnes, gan arī zem viena jumta kopā ar dzīvojamām mājām. Kā rezultātā tirgus laukuma nozīme samazinājās, tomēr arī turpmāk tas palika par galveno iedzīvotāju apgādātāju ar pārtikas un rūpniecības precēm.

Daugavmalas tirgus

Daugavmalas tirgus atradās starp pilsētas vārtiem un Daugavu, blakus ostai, laika posmā no 1571.-1930. gadam, kad to slēdza pēc Rīgas Centrāltirgus atklāšanas 1930. gadā. Bijušā Daugavmalas tirgus vietā ierīkoja apstādījumus.

Daugavmalas tirgus bija galvenokārt pārtikas preču tirgus, nevelti tā otrs nosaukums bija Virtuves tirgus, kas pastāvēja primitīvā veidā. Tur pārdeva siļķes un svaigas zivis, dažādus dārzeņus un augļus, piena produktus.

16.gs. bez Daugavmalas jeb Virtuves tirgus pastāvēja arī otrs tirgus laukums, kur pārdeva pārtikas preces. Smilšu vārtu priekšā ārpus pilsētas mūriem zemnieki pārdeva savas preces tieši no vezuma.

18.gs. Daugavmalas tirgus vienmēr bija pilns ar zemnieku vezumiem, no kuriem pārdeva dažādas pārtikas preces. Visa Daugavas mala gar Vecrīgu bija kā nosēta ar dažādām būdām un būdiņām, kurās notika aktīva tirdzniecība. Tirgū ne tikai pirka un pārdeva preces, bet arī varēja nogaršot piedāvāto produkciju. Vārdu sakot tirgus bija vieta, kur nepārtraukti kūsāja dzīvība. Tomēr tirgū valdīja arī antisanitāri apstākļi, un regulāri bija kāds tirdzniecības aizliegums, tomēr reti, kad tos ievēroja.

Tomēr pats ievērojamākais notikums, kas notika Daugavmalas tirgū 18.gs. bija Zāļu diena, īpaši nozīmīga tā bija 18.gs. beigās. 19.gs. Zāļu dienā Daugavmalas tirgū jau kļuva par maz vietas, tāpēc šajā dienā tirgus notika arī Doma laukumā un ap Doma baznīcu.

Daugavmalas tirgu labiekārtoja tikai pēc pilsētas vaļņu nojaukšanas 1857.-1863. gadā, kad tika uzceltas vaļēju būdu un nojumju rindas un iekārtotas divas akas. 19. gs. beigās mazos koka kioskos bija iespējams iegādāties arī rūpniecības preces.

Tā kā Rīga bija liels tirdzniecības centrs, tad tur bija sastopami daudz tirgotāju galvenokārt preču piegādātāji un uzpircēji. Rīgai preces piegādāja ne tikai no Vidzemes un Kurzemes, bet arī no Krievijas, Polijas, Lietuvas un Igaunijas. Šajā nolūkā vasarā tika izmantoti zemes ceļi, lai gan galvenā nozīme preču piegādē bija Daugavai kā galvenajam ūdens ceļam. Preču piegādāšanai plaši lietoja strūgas, kuras pēc tam Rīgā pārdeva par kokmateriāliem. Ziemā preces piegādāja ar ragavām. Ziemā aktīva tirdzniecība notika arī uz ledus, kas ļoti uzskatāmi ir parādīts dažādās 19. gs. gravīrās.

19. gs. attīstoties Rīgas priekšpilsētām radās nepieciešamība ierīkot pārtikas tirgus arī tajās. 1928. gadā Rīgā jau bija 13 tirgi, bet lielākais bija tieši Daugavmalas tirgus.