Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca 2008.g.

1919. gadā par Sarkankalna slimnīcas direktoru tika iecelts Hermanis Buduls, un slimnīcā turpinājās uzplaukums. Diemžēl slimnīcas uzplaukumam sekoja 2. Pasaules karš. 1942. gadā Sarkankalna slimnīca tika slēgta un tās vietā tika ierīkots kara hospitālis. 1946. gada 24. jūlijā slimnīcas telpās tika nodibināts Rīgas Ortopēdijas un reparatīvās ķirurģijas institūts, tagad - Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca. Institūtam tika iedalīta daļa ēku no agrākās Sarkankalna psihiatriskās slimnīcas, otrā daļā ēku tika atvērta Rīgas pilsētas tuberkulozes slimnīca.

Institūta galvenais uzdevums bija invalidu ar traumu un ievainojumu sekām ārstēšana. Institūta pirmais direktors bija docents (no 1949. g. - profesors) Arčils Mačabeli. Institūtā strādāja profesors A.Gurēvičs, profesors S. Ļišņevskis, docents (no 1948.g.- profesors ) L.Golbers, profesors A.Spiridonovs, profesors A.Bieziņš. No 1955. g. novembra līdz 1959. g. institūta direktors bija profesors O.Rudenko.

1959. g. par institūta direktoru tika iecelts Rīgas medicīnas institūta hospitālās ķirurģijas katedras asistents medicīnas zinātņu kandidāts Viktors Kalnbērzs. V.Kalnbērza vadībā tika veikta institūta restrukturizācija, izmainīti klīnisko nodaļu profili, radītas jaunas struktūrvienības, noteikti pētījumu galvenie virzieni. Viens no galvenajiem virzieniem bija ārējās fiksācijas aparātu jaunu modeļu izstrāde un ieviešana praksē. Pēc tuberkulozes slimnīcas pārvietošanas uz jaunatvērto tuberkulozes slimnīcu ( 196... g.) atbrīvotajās ēkās tika pārcelts traumpunkts, uzņemšanas un intensīvās terapijas nodaļa, apdegumu centrs, izveidota jauna kompresijas –distrakcijas metožu izstrādes nodaļa (I.Vaseršteins ). 1961. g. tika atvērta audu konservēšanas laboratorija (E.Krūmiņa).

1979. g. tika veikta institūta struktūru radikāla reorganizācija – institūts kļuva par zinātnisku, ārstniecības, mācību un ražošanas apvienību. Institūtā tika ražoti ārējās fiksācijas aparāti, aktivizējās patentu-licenču un informātikas nodaļas darbs, starptautiskie sakari. Institūts bija klīniskā bāze Rīgas medicīnas institūta traumatoloģijas un ortopēdijas katedrai, institūtā bija klīniskā ordinatūra un aspirantūra, kurā uzņēma ārstus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēja divi ārsti no Igaunijas un seši no Lietuvas.

Tika izdotas vairākas monogrāfijas un metodiskas rekomendācijas. Institūta ārstiem bija iespēja apmeklēt kvalifikācijas celšanas kursus Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā un Kurgānā. Uz Institūta bāzes tika organizēti Baltijas valstu traumatologu un ortopēdu kongresi, simpoziji, semināri. Bija noslēgti sadarbības līgumi ar vairākām valstīm (Vācijas demokrātisko republiku, Čehoslovākiju, Bulgāriju, Lielbritāniju, Zviedriju, ASV, Venecuelu).

Kopš 1989. gada Institūta ārsti stažējās locītavu endoprotezēšanā ASV Jēlas universitātes klīniskajā bāzē Voterberijā pie profesora Kristapa Keggi. 1990. gadā Institūtā pirmoreiz tika veiktas ceļa locītavas artroskopiskas operācijas (ASV Harvarda universitātes profesors Bertrams Zariņš).

Ar Latvijas Ministru kabineta lēmumu (ministru prezidents Valdis Birkavs) 1994. gadā tika likvidēts Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūts un izveidota Bezpeļņas organizācija valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (BOVSIA TOS). Par tās vadītāju tika iecelts Rīgas 2.pilsētas slimnīcas traumatologs ortopēds Valdis Zatlers, kas 7.jūlijā 2007.gadā kļuvis par Valsts prezidentu.

Teksta papildus avots - TOS.lv
Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcas vēsture