Svētā Franciska Romas katoļu baznīca

Svētā Franciska baznīca

Visās Rīgas baznīcās, kuras celtas līdz 1773. gadam, zem akmens klona bija ierīkotas kapuvietas. Tikai nabagiem pie baznīcas atradās nelieli iežogoti kapi. Kapiem, pēc 1773. gada Katrīnas II, bija jāatrodas 3 km aiz pilsētas mūriem. 1773. gadā, pēc aizlieguma Rīgā apbedīt cilvēkus pie pilsētas baznīcām un tajās, pie katoļu kapelas sāka apbedīt katoļticīgos rīdziniekus. Šai vietā sāka veidoties katoļu kapi. 18. gadsimta vidū, vēl pirms oficiālas kapu iekārtošanas, apkārt kapelai sāka apbedīt Rīgas katoļus. Iespējams, ka katoļu kapi oficiāli iekārtoti šeit, jo katoļi savus mirušos šeit apbedīja, turpinot tradīciju, kura tika iesākta pirmās kapelas pastāvēšanas laikā.

1888. gadā par Sāpju Dievmātes draudzes prāvestu kļuva Francisks Afanasovičs. Šīs draudzes filiāle bija katoļu lūgšanu nams, kura vietā tika nolemts būvēt jaunu, daudz pamatīgāku baznīcu. Pēc prāvesta Afanasoviča iniciatīvas izveidoja baznīcas būvniecības komiteju, kuras uzdevums bija vākt ziedojumus būvei un apstiprināt baznīcas projektu, kā arī sekot baznīcas būvniecības gaitai. Afanasovičs baznīcas būvniecības komitejā lūdza iesaistīties sabiedrībā pazīstamus Rīgas katoļus. Komisiju vadīja Baltijas vagonu rūpnīcas direktors E. Bigs. Komiteja uzticēja Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras studentam Floriānam fon Viganovskim izstrādāt baznīcas projektu un vadīt tās būvniecību. Viganovskis bija iekļauts arī baznīcas būvniecības komitejā.

Svētā Franciska baznīca

Par Viganovska palīgu tika nozīmēts G.Čarnockis. Projektu pārbaudīja profesors Mālers, profesors Kohs, valsts padomnieks J.Hāgens un akadēmiķis H.Šēls. Projekts tika apstiprināts un celtniecību uzsāka 1889. gadā. 1889. gada 24. septembrī, piedaloties Vidzemes gubernatoram M.A.Zinovjevam, tika ielikts un iesvētīts Sv. Franciska baznīcas pamatakmens. Celtniecība noritēja diezgan ātri un jau 1890. gadā baznīcai tika uzlikts jumts. 1891. gadā pabeidza abus torņus, uzbūvēja fasādi un velves. 1892. gadā baznīcā ierīkoja centrālapkuri. 1892. gadā baznīcu iesvētīja par godu Svētajam Franciskam. Šo rituālu veica Mogiļevas palīgbīskaps Fr.Simons Albins. Līdz 1911. gadam Franciska draudze bija Sāpju Dievmātes draudzes filiāle.

Svētā Franciska baznīca ir celta neogotikas stilā ar franču romānikas plānojumu. Baznīcā ir trīs jomi, katrā jomā trīs arkas. Centrālais joms ir par arku garāks, jo liekajā arkā atrodas prezbitērijs. Prezbitērijam abās pusēs ir sakristejas, virs kurām ir ložas. Baznīca ir būvēta no sarkaniem ķieģeļiem. Torņi ir celti tikai no ķieģeļiem un tajos nav izmantoti akmens bluķi vai betona lējumi.

Logi un palodzes ir darināti galdnieka O.Bonga darbnīcā, konfesionāli un altāris veidoti Varšavā. Kancele ir veidota betonā, pēc arhitekta Viganovska projekta. Soli taisīti Baltijas vagonu fabrikā.

Svētā Franciska baznīca

Vienā no sānu altāriem ir Sv. Jāņa Kristītāja glezna, kura ir gleznota 1795. gadā. Tās autors ir Jakobs Metenleiters, kurš dzimis Vācijā un miris Pēterburgā. Iespējams, ka glezna ir atvesta no Pēterburgas. Dievmātes altārgleznu ir gleznojis Vojčehs Gersens un tā ir gleznota baznīcas celtniecības laikā. Baznīcas vitrāžas ir saglabājušās daļēji, jo 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties no Rīgas, netālu no baznīcas tika spridzināti dzelzceļa tilti un tā rezultātā daļa no vitrāžām tika iznīcinātas.

1882. gadā pēc kapu slēgšanas, tie kļuva par izklaides vietu. Baznīcas teritoriju 1930. gadā norobežoja no bijušo kapu teritorijas, ap baznīcu uzceļot mūri. Sv. Franciska baznīcu 1937. gadā nodeva jezuītiem.

1960. gadā Franciska baznīcā tika veikta restaurācija, kuras laikā atjaunoja 1900. gada sienu zīmējumus. Sienu gleznojumu prototipi ir ņemti no Asīzes Franciska bazilikas Asīzē.

Franciska baznīcas kapsētā glabājas Rīgas pilsoņa mājas ieejas plāksne no 16. gadsimta.