Mangaļu muiža
| Adrese: | Jaunciema gatve 171 |
| Uzcelta: | 18.gs. 2.pusē |
| Statuss: | Nojaukta |
| Stils: | Baroks |
| Pielietojums: | – |
Trīsciems laika gaitā izveidojies uz Mangaļu muižas zemes. Muiža ir pirmo reizi atzīmēta ar 17. gs. beigām datētā kartē. Mangaļmuižā savulaik dzimis vēlākais Krievijas impērijas ārlietu ministrs Andrejs Eberhards Budbergs.
Par Mangaļu muižas (Magnushof – Magnusa sala) pirmajiem īpašniekiem ziņu nav. Mangaļmuiža ir pirmo reizi atzīmēta ar 17. gs. beigām datētā kartē, kad muiža tika reducēta – t.i., ar likumu atdota valstij, tobrīd Zviedrijas karalim. Zviedrijas karalis un vēlāk arī Krievijas cars valsts jeb kroņa muižas parasti izrentēja, dāvināja par īpašiem nopelniem vai pārdeva.
Līdz 18. gs. Mangaļmuiža jeb Meņģeles muiža atradās Rīgas apriņķa Daugavgrīvas draudzē. Zināms, ka 18. gs. līdz 1762. gadam Mangaļu muiža piederēja fon Numeru dzimtai, bet pēc tam muižu ieguva īpašumā armijas virsnieks Jēkabs fon Budbergs (vācu: Jacob Friedrich von Budberg). Viņš taisīja militāro karjeru Krievijas armijā un gāja bojā septiņgadu karā, kad viņa dēlam Andrejam Eberhardam bija tikai 9 gadi.
Andrejs Eberhards fon Budbergam (vācu: Andreas Eberhard von Budberg, krievu: Андрей Яковлевич Будберг) dzimis 1750. gadā Mangaļu muižā. Viņš gāja tēva pēdās un jau 9 gadu vecumā tika uzņemts kā seržants Krievu armijā, dienēja Rīgas garnizonā. Rīgas ģenerālgubernators Džordžs Brauns (vācu: Georg Reichsgraf von Browne) viņu ieteica Katrīnas II Pēterburgas galmā, kur 1785. gadā Budbergs kļuva par Katrīnas II mazdēla un troņmantnieka Aleksandra (nākamā imperatora Aleksandra I) skolotāju un 1787. gadā tika paaugstināts par ģenerālmajoru. Aleksandrs I, kļūdams par imperatoru, viņu iecēla par Valsts Padomes locekli un 1806. gadā par Ārlietu ministru.
Pēdējie Mangaļu muižas īpašnieki Budbergi aktīvi piedalījušies sabiedriskajā dzīvē un savos īpašumos atļāvuši rīkot dažādus publiskus sarīkojumus. Barons fon Budbergs bijis Mangaļu-Mīlgrāvja dziedāšanas biedrības dalībnieks. Savukārt baronese Aleksandrīne ap 1890. gadu Paņemūnes jeb Budbergas muižā (tagad Brunavas pagastā, muižas ēka sabombardēta 2. pasaules kara laikā) nodibināja un vadīja sieviešu lauksaimniecības skolu, kuru ap 1906.-1907.gadu pārcēla uz Mangaļmuižu.
Pēc 1863. gada Vidzemes arklu revīzijas dokumentiem Mangaļmuižai piederēja Mangaļsala, Vecāķi, Rīnūži, Kundziņsala, Kalngale un Garciems. Kādreiz muižas platība bija apmēram 208 hektāri.
1920. gada agrārās reformas gaitā tolaik Mangaļu pagastā esošo Mangaļu-Mīlgrāvja valsts muižu 314 ha kopplatībā sadalīja 143 vienībās, no kurām viena bija agrākā rentes māja blakus Mangaļu muižas parkam.
Pirmā pasaules kara laikā muižas kungu māja esot nodegusi un 1935. gadā tās vietā uzbūvēta Mangaļu mežniecības ēka. Patlaban tā ir privāta un izskatās sadalīta vairākos dzīvokļos.
Mangaļu muižas parks
Uz Mangaļu muižas parku ir attiecināms viens no vecākajiem dokumentiem par dekoratīvo dārzu ierīkošanu, kas saglabājies līdz mūsdienām, un tas tiek datēts ar 1687. gadu. Tas bija šaurs un garš barokāla plānojuma jeb franču parks. Ap 1890. gadu tā bijusi rīdzinieku iecienīta kultūras un atpūtas pasākumu vieta. Te bija rīkotas zaļumballes, vasaras saulgriežu svinēšana, dziedāšanas biedrību pasākumi, brīvdabas teātra izrādes. Mangaļu muižas parks jau 1928. gadā ar valdības rīkojumu tika iekļauts mežu, dabas pieminekļu, parku un aleju aizsardzības sarakstā.
Aktīvā sabiedriskā dzīve te rimusi 20. gadsimta 60. gados, kad padomju vadība izskauda nacionālās tradīcijas un svētkus. Parks pašreiz ir ļoti nekopts: daļa no senajiem kokiem ir nolūzuši, izauguši krūmi, mežacūkas izrakņājušas augsni. Mangaļu muižas parks atrodas dabas lieguma „Jaunciems” teritorijā, daļēji – neitrālajā zonā, un daļēji – dabas lieguma zonā, kas kavē parka sakopšanu. Parka teritorijā atrodas īpaši aizsargājams biotops – rets dabisko mežu veģetācijas veids Ozolu meži (ozolu, liepu un skābaržu meži).
Mangaļu muižas parks
