Teikas vēsture

Bijušais kinoteātris “Teika”

Apkaimes vārds Teika cēlies no kinoteātra “Teika” nosaukuma, ko atklāja 1937. gadā. Līdz tam tā bija Rīgas pilsētas daļa “bez nosaukuma”. Teikas apkaime tādu kā mēs viņu pazīstam šodien izveidojās tikai 20.gs. 20-tajos gados. Tomēr šī teritorija ir bijusi apdzīvota jau daudz senāk, jo šo teritoriju šķērsoja senais ceļš uz Vidzemi – un Pleskavu. No dažādiem vēstures avotiem zināms, ka 17.-18. gs. šajā teritorijā atradušās aptuveni desmit muižiņas, no kurām neviena nav saglabājusies līdz mūsdienām. Audēju (Schultzen Hof), Delšava (Delschausche Gelegenheit), Hartvisa (Hartwiss), Lielā Šmerļa (Groß-Schmerl, Гроссъ Шмерль), Mazā Šmerļa (Klein-Schmerl, Клейнъ Шмерль) un Monrepo muižiņas tiek datētas ar 18.gs., Reimera muiža (Reimers Hof) tiek datēta ar 17.gs, bet Dēdermuižas (Deydershof), Dreiliņa mežkunga muiža (Dreilingsforstei, seni muižās koki šodien redzami Izpildirekcijas ēkas aizmugurē), Veiera muiža (Weiershof, Вейергофъ) un Liepumuižas (Lindenhof, Линденгофъ) pastāvēšanas laiks nav īsti skaidrs.

20.gs. sākumā Teika atbilda tipiskai strādnieku apdzīvotai teritorijai, ko no visām pusēm ieskāva dzelzceļa loks, kas lielā mērā ietekmēja arī teritorijas tālāko attīstību. Apkaimes vienā daļā atradās lielas rūpnīcas, bet pārējā daļā tipiskas strādnieku un vidusšķiras dzīvojamās mājas. Teikas teritoriju pārsvarā aizņēma mazstāvu apbūve, ko bija iecienījusi vidusšķira – amatnieki, skolotāji, ārsti, utt.

Kinoteātris “Teika”, kas deva nosaukumu apkaimei, tika atklāts dzīvojamās mājās 1937. gadā. Kinoteātra komplekss “Teika” bija celts pēc arhitekta T. Hermanovska projekta. Tieši pēc kinoteātra atklāšanas apkaimi sāka apzīmēt ar vārdu “Teika”, bet līdz tam tā bija vienkārši bezvārda "dzīvojamo ēku kolonija", ko apsaimniekoja kooperatīvs "Savs stūrītis". Kinoteātris Teika bija ieturēts 20.gs. 30-gadu stilā, tur bija gan zāle, gan balkons, platekrāna kinoteātrī kopā bija 404 sēdvietas.

Pēc 2. Pasaules kara sākuma savu darbību kinoteātris atjaunoja 1941. gada 1. septembrī. Pirmā filma, ko demonstrēja atjaunotajā kinoteātrī, bija “Žīds Zīss” un nedēļas apskats.

1952. gadā tas ieguva trešo prēmiju kā labākais kinoteātris. 20.gs. 90-to gadu sākumā šeit notika latviešu kino trešdienas. Tomēr tagad jau ilgāku laiku kinoteātris nestrādā.

M. Auziņš savā diplomdarbā par kultūras centru Teikā ierosina kinoteātri atjaunot kā laikmetīgās kultūras darbnīcas sastāvdaļa. Līdz ar to atgriežot Teikai tās oriģinālo identitāti. 2012. gada vasarā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas rīkotajā Rīgas vasaras skolā tika uzņemta arī īsfilma “Teika par Teiku”, kas ir stāsts par kinoteātri un to, kā tas dzīvo cilvēku atmiņās.