Kārlis Skalbe uz Burtnieku namu pārcēlās dzīvot divu iemeslu vadīts. Pirmkārt, viņš vēl ar vien bija meklējamo cilvēku sarakstā saistībā ar publikācijām žurnālā „Kāvi”, kas draudēja ar atkārtotu arestu. Dzīvojot Burtnieku namā nebija vajadzīgs Rīgas pieraksts, jo tā bija Mangaļu pagasta teritorija. Un otrs iemesls – K. Skalbes nesen dzimušajam dēlam Jānim Vecmīlgrāvja priežu gaiss bija daudz piemērotāks.

K. Skalbes literāro darbību Burtnieku namā var iedalīt divos posms. Pirmais posms ilga līdz 1911. gada decembrim, kad dzejnieks tika arestēts. 1910. gadā iznāk K. Skalbes kopotu rakstu 1. sējums, kā arī "Bālās lapas" - grāmata, kurā dzejnieks paudis savus emigranta pārdzīvojumus Norvēģijā. Dzīvodams Burtnieku mājā, Skalbe publicējas "Dzimtenes Vēstnesī" un neilgu laiku ir šīs avīzes redaktors. K. Skalbe kārtoja arī savu latvju dainu izlasi, kurai priekšvārdu rakstīja Kr. Barons. Iznāca dzejoļu krājums „Sirds un Saule”, pasaku un stāstu krājums „Pazemīgās dvēseles”.

Otrs posms sākās 1913. gada februārī, kad dzejnieks pateicoties amnestijai tika atbrīvots no apcietinājuma. Šajā laikā tika sarakstīta virkne pasaku – „Pelnrušķīte”, „Milzis”, „Bendes meitiņa”, „Meža balodītis” un dzejas izlase „Saules puķes”.

Skalbju ģimene nodzīvo Vecmīlgrāvī līdz 1914. gada 5. maijam.