Ludzas iela - bijušā mazā geto iekšējā robeža

Jaunā, samazinātā geto teritorija 1941. gada novembrī - decembrī atradās starp Daugavpils, Maskavas, Ebreju, Virsaišu, Lauvas un Lielā Kalna ielām. Neilgi pirms 1941. gada 29.-30. novembra akcijām, 4 500 ebreju vīrieši tika nošķirti un ievietoti atsevišķā darba nometnē - mazajā geto. Geto iekšējā robeža gāja pa Ludzas ielu. Šis geto pastāvēja līdz 1943. gada 2. novembrim, kad pēc selekcijas tika iznīcināti darba nespējīgie vīrieši, bet darba spējīgos pārveda uz koncentrācijas nometni "Kaizervald" Mežaparkā. Tā geto daļa, kas atradās pirms mazā geto, pēc 8. oktobra bija pustukša. Iztukšotajā Rīgas geto sadzina no Rietumeiropas šurp atvestos ebrejus, kuru skaits varēja sasniegt pat - 11 000. Pārsvarā tie bija no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas, no kā arī tas ieguva reihgeto nosaukumu. Ierodoties šeit, cilvēkiem atņēma pēdējās viņu personīgās mantas, pat apģērbu, uz kura bija uzšūta Dāvida zvaigzne. Darba nespējīgos un vecākos cilvēkus solīja iekārtot darbā kādā konservu fabrikā Bolderājā. Visus Rīgas geto iemītniekus par kuriem teica, ka ved uz "konservu fabriku", īstenībā veda tieši uz Biķernieku mežu vai Dreiliņiem nāvē. Par katru vismazāko pārkāpumu draudēja nāvessods, kuru visbiežāk izpildīja Vecajos Ebreju kapos.

Kaiservaldas ieslodzītie valkāja vecas drēbes, uz kurām ar sarkanu un baltu krāsu bija uzzīmētas zīmes. Visiem, arī sievietēm, tika nodzīti mati. Vēlāk ieslodzītajiem iedeva apģērbu ar numuru.

1943. gada 2. novembrī Rīgas geto likvidēja. Geto bija ne tikai moku vieta, kur badojās, cieta un gaidīja neizbēgamo, bet šeit domāja arī par bēgšanu, pretestību un cīņu. Ieslodzītie vairākkārt bija mēģinājuši nodibināt kontaktu ar partizāniem. 1942. gada 28. oktobrī apbruņota bēgļu grupa no geto Rīgas - Madonas ceļa 16. kilometrā sadūrās ar vācu policijas slēpni, un apšaude beidzās ar bēgļu bojāeju. Atriebjoties par šo izaicinājumu, SD nošāva geto ebreju kārtības dienesta puišus un vēl 150 geto iemītniekus.

Geto gatavojās arī pēdējai kaujai, kad hitlerieši nāks, lai to pilnībā iznīcinātu. No pilsētas, galvenokārt, no Pulvertorņa, kur vāciešiem bija trofeju noliktava, ar milzīgu risku nometnē ienesa ieročus, ierīkoja bunkurus, pretestības mezglus, raka slepenas ejas. Viena no tām gāja zem Kalna ielas un izveda nelielā kapsētā pie pareizticīgo baznīcas. Pēc tam, kad sarkanā armija padzina hitleriešus no Rīgas, no slēptuvēm iznāca daudzi ebreji, kas bija slēpušies pie varonīgiem līdzcilvēkiem. Tādējādi ir izdevies izdzīvot vairāk kā 100 Rīgas ebreju. Žanis Lipke izglāba 53 cilvēkus, Elvīre Rone -8 cilvēkus, Artūrs Motmillers - 6 cilvēkus, Anna Polis - 7 cilvēkus un citi.

2007. gadā blakus Lielās sinagogas drupām tika atklāts piemineklis Žanim Lipkem un visiem ebreju glābējiem holokausta laikā. Uz pieminekļa ir iemūžināti 270 cilvēku vārdi, kuri, riskējot ar savu dzīvību, izglāba no nāves vairāk nekā 400 ebreju.