Salas vēsturiskā apbūve

Zaķusalas ziemeļu gals

Fridrihsala, iespējams, bijusi vissenāk apdzīvotā no visām Zaķusalas salām. Zināms, ka tā bijusi apdzīvota jau 17.gs. Tur atradās pilsētas kaļķu ceplis, astoņi apbūvēti gruntsgabali. Pēc 1710. gada mēra epidēmijas Frīdrihsala bija pilnībā nopostīta. Tomēr jau nepilnus 80 gadus vēlāk -1788. gadā bijušas apdzīvotas 17 mājas.

1812. gadā Rīgā bija kārtējais lielais ugunsgrēks, Zaķusalā tika nodedzinātas pilnīgi visas dzīvojamās ēkas. Iespējams, ka K.Metinga aprakstītā ozolu un masta koku krājuma sadegšana, kurā cieta vairāki uzņēmēji, norisinājās Zaķusalā, jo kā zināms šeit atradās vairākas kuģu būvētavas.

19.gs. vidū abās salās kopā bija 49 apbūvēti gruntsgabali, no kuriem 33 atradās Frīdriha salā, bet 16 – Zaķusalā. Kaut arī 19.gs. beigās abas salas jau bija pilnībā saplūdušās un oficiāli tika sauktas par Zaķusalu, tomēr grunstagabli dalīti Zaķu un Fridriha salas apbūvē. Arī salas galvenā iela bija Zaķusalas krastmala ZA, Fridrihsalas krastmala DR, saukta arī par Jumpravu krastmalu.

Zaķusalas apbūve 20.gs. sākuma bija līdzīga kā citām Rīgas salām – vienstāvu koka namiņi, reizēm arī kāda divstāvu ēka. Ēkas bija būvētas no strūgu baļķiem.

Salas iedzīvotājiem pamatnodarbošanās bija saistīta ar ūdeni – tomēr salai bija arī savs skroderis (līdzīgi kā citām salām, jo tā bija norobežota no cietzemes, un visas pirmās nepieciešamības preces varēja iegūt uz vietas), mastu brāķeri un enkurnieki, kuru pamatnodarbošanās bija plostu un strūgu vadīšana un noenkurošana no Doles salas līdz Rīgai. Zaķusalā bija neliela kuģu būvētava „Štrauhs un Krūmiņš”, divas kokzāģētavas katrā salas krastā pa vienai. 1898. gadā tika izurbtas divas artēziskās akas. Salā bija arī savi veikali, kur nopirkt pirmās nepieciešamības preces. 1905. gadā tika nodibināta brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienība Zaķusalā, kurai bija viena automašīna. Ugunsdzēsēju nams atradās aptuveni tajā vietā, kur šodien TV ēkas ieeja. Divi lielākie ugunsgrēki salā dzēsti 20.gs. 30. gados, kad nodega „Drilla” kokzāģētava un aizdegās koka kāpnes uz vecā dzelzceļa tilta.

Salinieku atmiņā palikušas ugunsdzēsēju parādes, kad priekšgalā nesa karogu, kur bija attēlots zaķis, kas lec pāri ugunskuram. Teika stāsta, ka plostnieki piestājuši pie šīs salas, kas bija neapdzīvota. Viņi kurinājuši ugunskuru kā rezultātā aizdegusies zāle. Pāri degošajai zālei no visām pusēm sākuši lekt zaķi – tā arī radies nosaukums Zaķusala.

Visi Zaķusalas namnieki, kam šeit bijušas mājas, atbalstījuši brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo, jo nebija jau neviena cita, kas dzēstu ugunsgrēka gadījumā. Tāpēc vietējie iedzīvotāji ziedoja un atbalstīja ugunsdzēsēju depo, kas izveidojās kā vietējais kultūras centrs.

Kad uz salas sākās TV torņa un TV centra būvniecības darbi, visi salas iedzīvotāji saņēma labiekārtotus dzīvokļus jaunajos Rīgas mikrorajonos, galvenokārt Ķengaragā. Lielākā daļa Zaķusalas iedzīvotāju – zvejnieku, kas bija spiesti pārcelties uz dzīvi citur, pēc diviem, trim gadiem nomira, jo bija zudis viņu psiholoģiskais līdzsvars.