Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā baznīca

Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā baznīca

Vecās Ģertrūdes baznīcai ir sena un raiba vēsture; pirmās liecības par to, ka šajā vietā bijusi baznīca, ir no 15. gadsimta sākuma. Dievnams atradās ārpus Vecrīgas mūriem – priekšpilsētā, līdz ar to mainoties politiskajām varām Rīgā, kā arī, norisinoties dažādiem kariem, tā vairākkārt cietusi un nopostīta līdz pamatiem, pēc tam atkal atjaunota.

Baznīca ieguvusi ceļotāju patroneses Ģertrūdes vārdu, kāds tika piešķirts lielākoties visiem dievnamiem, ārpus nocietinājuma.

Nozīmīgi gadi, kad baznīca atjaunota no jauna – 1589.-1591. g. Tad arī tika nobruģēts ceļš līdz baznīcai; atkal nopostīta jau 1605. gadā. Baznīca tika atkārtoti atjaunota un pastāvēja līdz Ziemeļu karam 1700. gadā.

Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā baznīca

Pēc vairāk nekā 40 gadiem pilsētas dome atvēlēja draudzei līdzekļus baznīcas celtniecības darbiem. Sv. Ģertrūdes draudzes atrašanās vieta uz laiku tika mainīta. Draudze ieguva Smilšu (tagadējā Brīvības) ielā namdara Kocha namu un ierīkoja to dievkalpojumiem. 1753. gadā dome atļāva Ģertrūdes un Jura draudzei savu lūgšanu namu oficiāli saukt par Svētās Ģertrūdes baznīcu. Laikā no 1753. līdz 1754. gadam baznīcā notika pamatīgi pārbūves darbi – ēka tika pilnīgi pārbūvēta un ieguva arī torni. 1753. gadā uzlikta torņa bumba un pie Rīgas zvanu lējēja Ind. Birmaņa pasūtīti divi zvani. Rīgas tēlnieks Kurlavskis darināja altārim tabernākulu un apzeltītu krucifiksu, bet kurlais Jelgavas ērģeļu būvētājs J. Joachims – ērģeles, kuru prospektu izstrādāja Rīgas galdnieku meistars K.G.Apelbaums. 1755. gadā dzirnavnieku meistars Jānis Lichtverks dāvināja baznīcai torņa pulksteni, ko darinājis pulksteņmeistars Vichmans.

Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā baznīca

18. gadsimta 2.pusē draudze nolēma celt jaunu koka baznīcu Brīvības ielas sākumā, kur jau agrāk atradās mūra baznīca. Tiek uzskatīts, ka dievnams celts pēc J.K. Hāberlanda projekta. Arī šai baznīcai bija lemts īss liktenis, tā pastāvēja no 1779. līdz 1812. gadam, kad pēc kara gubernatora fon Esena pavēles tika nodedzinātas visas Rīgas priekšpilsētas, arī Ģertrūdes baznīca.

Arī pēc tam baznīcas pastāvēšana bijusi trauksmaina un postoša. Situācija mainījās pēc tam, kad tika nojaukta vecpilsētas aizsardzības sistēma. Līdz ar to arī priekšpilsētā bija ļauts celt mūra celtnes, tāpēc sākās jaunās ēkas celtniecības darbi. Par projekta autoru tika izvēlēts pilsētas arhitekts J.D. Felsko. Viņš izstrādāja dievnama askētisko neogotisko projektu, kuram plānā bija krusta forma. 1863. gada 19. decembrī Sanktpēterburgas Iekšlietu ministrija apstiprināja J.D. Felsko vientorņa Sv. Ģertrūdes baznīcas projektu. Celtniecības darbu laikā projekts tika nedaudz koriģēts un tā ieguva trīsjomu pseidobazilikas formu ar īsu transeptu.

Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā baznīca

Līdzekļus jaunā dievnama tapšanai piešķīra Rīgas rāte, Tirgotāju un Amatnieku ģildes. Baznīcas pamatakmens ielikts 1864. gada 27. jūnijā, bet pamatdarbi aizkavējās grunts struktūras dēļ. Baznīcas celtniecības darbi notika mūrniekmeistara V.Krīgera vadībā. Jau 1865. gadā notika spāru svētku svinēšana, bet 1866. gadā torņa smailē tika nostiprināta krusta puķe. Baznīca celta no sarkanajiem ķieģeļiem. Dievnama ārējo veidolu veido vertikāle dominante, ko akcentē daudzi dekoratīvie tornīši, kas grezno pākāpienveida zelmiņus, kontroforsus un torņa smailes pakāji. Baznīcas tornis ir ar pakāpeniski sašaurinātu apjomu, tas ir 63 m augsts, tā smaile ir segta ar vara skārdu.

Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā baznīca

Baznīcas interjera krāšņais prospekts darināts 1869. gadā. 1912. gadā altārdaļā esošo altārgleznu nomainīja ar krucifiksu. Abās pusēs altārim atrodas Sv. Pētera un Sv. Jāņa skulptūras. Baznīcu no 1907. gada grezno E.Todes vitrāžas. Lielākais zvans (diametrā 0.97m) liets 1867. gadā un to no bronzas lēja V.T. Donāts un J.C.Švens, bet 1915. gadā tas tika evakuēts uz Krieviju un tikai pēc 8 gadiem atvests atpakaļ.

Baznīcas iesvētīšana notika 1869. gada 2. martā. Tā kā 1906. gadā tika uzcelta Jaunā Ģertrūdes baznīca, šī ieguva Vecās Ģertrūdes baznīcas nosaukumu. Šajā pat gadā baznīcā tika uzstādītas V. Zauera firmas Frankfurtē pie Oderas izgatavotās ērģeles, kas darbojas arī šodien.

Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā baznīca

1907. gadā dievnama pagraba telpas izmantoja bērnu patversmes un draudzes bibliotēkas vajadzībām. Baznīcā aktīvi notika arī dažādu skolu dievkalpojumi un koncerti. Līdz pat 1939. gadam baznīcas draudzi pārvaldīja vācu administrācija. Vecās Ģertrūdes baznīcas draudze turpināja pastāvēt arī padomju varas gados.

Padomju varas gados norisinās baznīcas jumta rekonstrukcijas darbi, kuri pabeigti 1959. gadā. Šajā laikā tika novākti kara laikā uzceltie baznīcas apakšējo telpu logu apmūrējumi un restaurētas 3 logu vitrāžas.

Padomju gados draudzes darbību mēģināja dažādos veidos ierobežot, gan paaugstinot zemes īres maksu, gan atņemot telpas, gan citos veidos. 1981. gadā draudze uzsāka cīņu par pagraba telpu atgūšanu. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu draudzes locekļu skaits atkal palielinājās.