Jaunciema vēsture

Ķīšezers pie Jaunciema

Jaunciems atrodas Ķīšezera ziemeļaustrumu piekrastē, tas atrodas kāpu mežā nelielā pussalā, ko no dienvidiem ietver Ķīšezera līcis, saukts par Beltes kakts, bet no ziemeļiem – Sundaga kakts. Līču nosaukumi visticamāk radušies no sen izzudušu zvejnieku māju vārdiem. Jaunciemu Rīgas pilsētai pievienoja tikai 1927. gada 11. jūnijā, līdz tam tas piederēja Ādažu pagastam.

Ciema pirmsākumi meklējami 19.gs. beigās, kad Ādažu muižas īpašnieks barons Kampenhauzens (vācu: von Campenhausen) Ķīšezera krastā ierīkoja kokzāģētavu un cehu čemodānu kartona ražošanai. Uzņēmuma apkārtnē sāka rasties atsevišķas strādnieku mājas un pamazām sāka veidoties jauns ciems – Jaunciems. Tiek uzskatīts, ka apkaime kādreiz bijusi pazīstama ar nosaukumu 'Beku ciems' ražīgo sēņu un ogu teritoriju dēļ. Straujākā apkaimes veidošanās sākās līdz ar papīrfabrikas rašanos, ko neilgi pirms Pirmā pasaules kara blakus kokzāģētavai nodibināja uzņēmējs Jānis Mīlmanis.

Mežs pie Jaunciema

1944. gadā 12. – 13. oktobrī Jaunciema apkaimē norisinājās kaujas par Rīgu. Vēlāk par godu šiem notikumiem tika apvienotas trīs ielas, izveidojot garāko ielu Rīgā, ko 1975. gadā nodēvēja par 13. oktobra ielu – garums tai ir nepilni 15 kilometri. 1990. gadā tā tika pārdēvēta par Jaunciema gatvi. Vietās, kur Sarkanarmijas karavīri cēlās pāri Ķīšezeram, ir uzstādītas piemiņas zīmes abos ezera krastos – Mežaparkā un Jaunciemā.

Pēc Otrā pasaules kara līdz ar Jaunciema papīrfabriku ievērojami attīstījās un paplašinājās pats Jaunciems. Te tika izmitināti strādnieki no visas Padomju Savienības, kas veidoja raibu etnisko sastāvu. Sabrūkot Padomju Savienībai 1991. gadā, vēlāk tika slēgta arī papīrfabrika.

1999. gadā tika izveidots Jaunciema dabas liegums, lai aizsargātu retas augu un dzīvnieku sugas, biotopus un kultūrvēsturiskās ainavas.