Sarkandaugavas vēsture

Tilta iela 30-s gados

Sarkandaugava bija 2,5 km garš un 25 m plats Daugavas attekas zars, kura augšgals beidzās, tā sauktajās, pilsētas ganībās. J. Broce 1806.gadā izteica domu, ka Sarkandaugava savu nosaukumu ieguvusi no dzeltenajiem un iesārtajiem smilšu kalniem, kas toreiz pacēlušies upes labajā krastā. Tomēr tas nav vienīgais skaidrojums vārdam Sarkandaugava. Topogrāfiskajos materiālos līdz pat 19.gs vidum šī Daugavas atteka tiek saukta par Soda grāvi (Sooda Graben), jo tautas atmiņā tā bija saglabājusies kā soda vieta. Viduslaikos te pēc tiesas sprieduma atveda tos, kas bija apvainoti buršanā un sadarbībā ar velnu. Ar virvi apjoztus viņus meta ūdenī. Ja apsūdzētais negrima viņa vaina bija pierādīta, jo viņam palīdzēja velns. Pēc tam vainīgais tika sadedzināts uz sārta. Kā vēl viens izskaidrojums vārdam Sarkandaugava tiek minēts atvasinājums no vārda reed, kas ir izdevīga vieta kuģiem, kur noenkuroties ziemas laikā vai glābjoties no vētras. Šādam nolūkam Sarkandaugavu izmantoja jau 13.gs.

Sarkandaugavas vēsturē un attīstībā iespējams izdalīt divus lielus posmus - Sarkandaugava kā atpūtas vieta un Sarkandaugava kā Rīgas rūpniecības šūpulis.

Sarkandaugava kā atpūtas vieta

Ēka Tilta ielā 12 1910. gadā

Sarkandaugavā atradās vairākas muižiņas, par kurām šodien informāciju iespējams iegūt no Broces zīmējumiem un to aprakstiem. Broce savā darbā min latviešu dzimtu Pampavus, kas dzīvoja mūsdienu Sarkandaugavā. Broces minēto latviešu dzimtu Pampavus 1721.gadā pārcēla no Otrā ķeizardārza teritorijas uz pilsētas ganībām piederošo zemi Sarkandaugavas labajā krastā. Acīmredzot šo grunti ar laiku ieguvis Jaunzemnieks, kas šeit ierīkojis krogu, un, lai parādītu savu "vācisko" izcelsmi, savu uzvārdu vāciskojis, un kļuvis par Nīburu. Kāds no Pampavu dzimtas piederīgajiem no 1783.gada līdz 1791.gadam maksājis gruntsnomu par diviem zemes gabaliem pie Soda grāvja.

Patriks Kamnigs savas muižiņas ierīkošanai nopirka ne tikai Jaunzemnieka krogu un štāba ķirurga Parizinska ēkas, bet ieguva vēl lielāku teritoriju. Muižas kungu dzīvojamajai mājai bija lieli logi un kārniņu jumts. Muižas teritorijā tika saglabāta arī kroga ēka. Saimniecības ēkas ir tipiskas apaļkoku zemnieku celtnes ar lauku celtniecībā plaši pazīstamajiem krusta pakšiem. Saimniecības ēkām un dzīvojamajai ēkai ir Rīgas tuvākās apkārtnes celtniecībai raksturīgais trinītī liktais dēļu jumts.

Džeims Moriss Kamings 19.gs vidū nopirka vēl blakus esošo Budgeru muižiņu un viņa īpašumi atradās teritorijā, ko šodien pazīstam ar nosaukumu Ozolaine.

Bernera jeb Fogta muižiņa celta 18.gs. Šo muižiņu cēla lieltirgotājs Gabriēls Leonhards Berners lejpus Otrā Ķeizardārza smilšu laukos, tāpēc arī muižas tuvumā ir maz pavēņa un nav nevienas pļavas vai tīruma. Gabriēls Leonhards Berners Rīgā ienāca no Tallinas un 1740. gadā tika uzņemts Rīgas namniekos. Viņš bija Lielās ģildes vecākais un vietniecības laika sākumā tika pieskaitīts Rīgas lieltirgotājiem. Pretēji Broces norādījumiem viņš nekad nav bijis birģermeistars. Gabriēls Leonhards Berners nomira 1793.gadā, un Fogta muiža 18.gs beigās piederēja viņa dēlam Johanam Gabriēlam Berneram. Johans Gabriēls Bernersmiris 1799. gadā un viņa mantu sarakstā minēta muižiņa aiz Sarkandaugavas kopā ar mazām zemnieku mājām, 1200 albertdālderu vērtībā. Pēc viņa nāves muiža nonāca galma padomnieka Johana Gotlība Kristiāna Fogta īpašumā, taču jau 1828. gadā šajā muižiņā dzīvo angļu tautības rūpnieks Rihards Hants, kurš 1819.gadā pie pašas Sarkandaugavas ieteces Daugavā bija nodibinājis pirmo ar tvaiku darbināmo kokzāģētavu Rīgā. 1832.gadā Hants Fogta muižas teritorijā nodibināja dzelzs lietuvi. 1833. gadā pēc Hanta nāves Fogta muižas teritoriju nopirka viens no 19.gs bagātākajiem rīdziniekiem Johans Kristofs Vērmanis, kura fabrikas 19.gs 30. gados deva milzīgu peļņu.

Otrais Ķeizardārzs šodien

Otro ķeizardārzu Rīgā sāka ierīkot pēc Pētera I pavēles, pirmais bija ierīkots toreizējā Gustava salā, jeb tagadējā Viesturdārzā. Pēc Pētera I ieceres dārzam Aleksandra augstienēs vajadzēja aizēnot pirmo. Pateicoties vietas ideālajam ģeogrāfiskajam novietojumam Pēteris I plānoja Sarkandaugavā izbūvēt ostu un Rīgas tirdzniecības daļu pārcelt uz turieni. Ostas celtniecības plānam nebija lemts īstenoties, bet parku Aleksandra augstienēs sāka iekārtot 1721.gadā. Vispirms pēc Pētera I norādījuma Daugavas augstajā krastā iestādīja ozolu birzi. Taču drīz sākās ne tikai koku un košumkrūmu stādīšana, bet arī baseinu, strūklaku un lapeņu izbūve. Vēstulē Rīgas ģenerālgubernatoram kņazam Repņinam Pēteris I rakstīja, ka šiem darbiem jāsagādā būvmateriāli - ķieģeļi, kaļķi. Neatlaidīgais monarhs precizēja, ka ķieģeļus labāk pasūtīt Lībekā, Vācijā, bet kaļķus Holandē. Jau no Maskavas Pēteris I atsūtīja dārza plānu. Arhīvu dokumenti liecina, ka 1722. gadā dārzā Aleksandra augstienēs auga pāri par 30 tūkstošiem dažādu koku sugu. Stādus veda gan no aizjūras, gan no apkaimes vietām. Piemēram, zināms, ka tika iestādīti kociņi no Bīrona oranžērijas Mītavas pievārtē (tagadējā Jelgava).

Otrais Ķeizardārzs 2008.gadā ziemā

Dārzs pie Daugavas bijis īsta pērle - to rotājušas dzejiskas strūklakas un jaukas lapenes. Saulainās dienās bijis sevišķi patīkami pastaigāties pa ēnainajām kastaņu un liepu alejām. Dārza dominante bijusi vasaras pils, kas pacēlusies pašā kraujas malā. 1764. gadā, gaidot Katrīnas II ierašanos, Rīgas maģistrāts sagatavoja brošūru "Rīgas pilsētas apraksti". Tajā nav aizmirstas arī pilsētas ievērojamākās vietas, to skaitā- dārzi. "Starp citu, īpašas piezīmes vērti ir divi ķeizara dārzi, kas 1721.gadā pēc cildenā un mūžīgas slavas cienīgā valdnieka imperatora Pētera I ukaza ierīkoti pilsētas zemē un tiek uzturēti par kroņa naudu...". Pētera laikā gar Daugavu bija ierīkoti piecus kilometrus gari gājēju celiņi, kas savienoja abus dārzus. Tomēr greznais parks pilsētas nomalē nepastāvēja ilgi, jo jau 18.gs beigās aizauga dīķi, tika sagrauta pils, nebija neviena, kas koptu stādījumus. Un pat tad, kad no siltumnīcām pa Vigonnajas ielu (tagadējais Ganību dambis) atveda stādus, tie vīta, pamesti uz zemes,- nebija neviena, kas tos iestādītu. 18.gs vidū Aleksandra augstienēs sākās lazaretes celtniecība. Bet vēl apmēram pēc pusgadsimta- 1819.gadā- Rīgas ģenerālgubernators marķīzs Pauluči parakstīja dokumentu par labdarības iestāžu celtniecību šajās vietās.

Sarkandaugava – Rīgas rūpniecības šūpulis

Sarkandaugavas kanāls Tilta un Duntes krustojumā 20.gs 30 gadi

Veiksmīgo rūpniecisko attīstību ietekmēja Rīgas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, jo Rīgas osta deva iespēju ne tikai pārkraut pa sauszemi atvestās preces kuģos, bet arī ražot uz vietas. Rīgas, kā industriālas pilsētas, izaugsmi rosināja arī impērijas politika attiecībā uz rūpniecību, jo tā sekmēja ārvalstu kapitāla ieplūšanu un aizsargāja savu rūpniecisko tirgu ar augstām ievedmuitām un izvešanas prēmijām.¹ Ārzemju kapitāla ieplūšana sekmēja arī vietējo rūpnieku uzņēmumu veiksmīgu attīstību, dodot iespēju veidot kopuzņēmumus. Baltijas jūras ostas pilsētas, Rīgu ieskaitot, kļuva par ārzemju kapitāla priekšposteņiem, kas sekmēja strauju rūpniecisko uzņēmumu attīstību šajās pilsētās

Tilts pāri Sarkandaugavas kanālam Tilta un Duntes krustojumā 20.gs 30 gadi

Sarkandaugavu var uzskatīt par vienu no pirmajiem Rīgas rūpniecības rajoniem, kurā gar Ganību dambi un Vecdaugavu 19. gs. 30. gados sāka koncentrēties lieli rūpnieciskie uzņēmumi. Sarkandaugavā izvietotie rūpniecības uzņēmumi atainoja visas Baltijas jūras piekrastes rūpniecības specifiku, jo salīdzinoši nelielajā Sarkandaugavā atradās plaša profila rūpniecības uzņēmumi. Sarkandaugavā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad noritēja visstraujākā rūpniecības attīstība, atradās gan ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi, piemēram, "Provodņiks", Rūtenberga ķīmiskā fabrika; kokrūpniecības uzņēmumi, piemēram, "Vērmanis un dēls"; pārtikas rūpniecība - "Waldschloshen", Rāves cukurfabrika.

Sarkandaugavas kanāls Tilta un Duntes krustojums 20.gs 30 gadi

Sarkandaugavas rūpniecības attīstību ietekmēja atsevišķu uzņēmumu sekmīgā darbība, jo tie ražoja plašajam Krievijas tirgum un visvairāk to var attiecināt uz "Provodņiku". Mazākos apmēros attīstījās kokzāģētavas (Vērmaņa kokzāģētava) un pārtikas uzņēmumi ("Waldschlosschen"), jo tie pamatā orientējās uz vietējo tirgu un nevarēja ražot lielus apjomus eksportam vai pārdošanai Krievijā. Straujais rūpniecības uzplaukums pēdējā gadu desmitā pirms 1. Pasaules kara, Rīgas rūpniecībai deva papildus iespējas, salīdzinot ar visas Krievijas rūpniecību.² Rīgā, tostarp arī Sarkandaugavā, rūpniecības uzņēmumi, Rīgā, tostarp arī Sarkandaugavā, rūpniecības uzņēmumi, sagaidot 1. Pasaules karu, veidoja modernu un konkurēt spējīgu industriju. Pēc 1. Pasaules kara rūpniecība Sarkandaugavā, kā arīvisā Rīgā, panīka, jo vairs neeksistēja tādi lielie uzņēmumi kā "Provodņiks", kuri apgādāja Krievijas tirgu. Rūpniecības augšupeja sākās padomju laikos, kad Sarkandaugavā atkal tika izvietoti lieli rūpniecības uzņēmumi.
>> lasīt vairāk par katru uzņēmumu