Matīsa ielas dvīņu ūdenstorņi

Adrese:	Mazā Matīsa iela 2, Rīga
Uzcelts:	1898. un 1899. gadā
Arhitekts:	Rūdolfs Frišs
Ūdens ietilpība:	Aptuveni 3000 m³
Statuss:	Netiek izmantota

Rīgas Dvīņu ūdenstorņi ir nozīmīgs 19. gadsimta beigu industriālā mantojuma objekts Mazajā Matīsa ielā. Tie celti 1898–1899. gadā pilsētas ūdensapgādes vajadzībām, nodrošinot stabilu spiedienu strauji augošajās priekšpilsētās. Arhitektūrā apvienoti tehniski risinājumi ar klasicisma un renesanses motīviem.

Rīgas Dvīņu ūdenstorņi ir viens no senākajiem un nozīmīgākajiem pilsētas industriālā mantojuma objektiem. Tie atrodas Mazajā Matīsa ielā 2, netālu no Matīsa ielas, un ir paši vecākie no četriem līdz mūsdienām saglabājušajiem Rīgas ūdenstorņiem [1][2].

Pēc Rīgas nocietinājumu nojaukšanas 19. gadsimta vidū pilsētā tika uzsākta jaunas, mūsdienīgas ūdensapgādes sistēmas izbūve, kas nodrošināja ūdens piegādi plašākai teritorijai Daugavas labajā krastā. Pie jaunās ūdens ieguves vietas Krīdenera (vācu: Krüdener) dambja tuvumā, Maskavas ielā, tika izveidots ar tvaiku darbināmas ūdens sūkņu stacijas komplekss. Laikā no 1862. līdz 1863. gadam vietējā mūrniekmeistara Vilhelma Krīgera (vācu: Wilhelm Krüger) vadībā tika uzcelta pirmā ūdens sūkņu stacija ar aptuveni 40 metrus augstu skursteni, ko tolaik dēvēja par ūdenstorni [1].

Tomēr šajā ūdenstornī ūdens tvertne neatradās. Lai uzkrātu ūdens rezerves un izlīdzinātu patēriņa svārstības, pēc britu inženiera Viljama Veira (angļu: William Weir) 1867. gadā izstrādātā projekta 1868. gadā tika uzbūvēts zems, bet ietilpīgs ūdens rezervuārs (1417 m³) uzkalnā pie Rīgas–Daugavpils un Rīgas–Mīlgrāvja dzelzceļa līniju sazarojuma, mūsdienu Mazajā Matīsa ielā [1][3]. Šis zemais rezervuārs līdz mūsdienām nav saglabājies – tas tika nojaukts 20. gadsimta sākumā [1].

Jau 19. gadsimta 80. gados tika apsvērta ideja šajā vietā būvēt arī klasisku ūdenstorni, taču tā tika īstenota tikai gadsimta beigās. Situācija mainījās pēc jaunas ūdens sūkņu stacijas izbūves Maskavas ielā 196, kuras projektu 1896. gadā izstrādāja arhitekts Karls Johans Felsko (vācu: Karl Johann Felsko) [1].

Pirmo Rīgas pilsētas ūdenstorņu projektu sagatavoja vācu hidroinženieris Oto Ince (vācu: Otto Adolf Ludwig Intze). Viņa 1897. gadā Āhenē izstrādātais projekts paredzēja 42 metrus augsta ūdenstorņa būvniecību ar 1700 m³ ietilpīgu Inces II tipa (vācu: Intze-Typ II) ūdens tvertni. Projekts Rīgas pilsētas būvvaldē tika iesniegts 1897. gada martā un apstiprināts jau maijā [1][5]. Pirmā torņa būvdarbi tika pabeigti 1898. gada novembrī. Tā paša gada oktobrī tika apstiprināts arī otrā torņa projekts, un tā būvniecība noslēdzās 1899. gada maijā [1].

Abu torņu celtniecību vadīja arhitekts Rūdolfs Frišs (vācu: Rudolph Frisch), kurš vēlāk kļuva par Ventspils pilsētas galveno arhitektu. Būvdarbus veica vietējā mūrniekmeistara Frīdriha Vilhelma Hopfes (vācu: Friedrich Wilhelm Hopfe) būvniecības uzņēmums [1][2]. Katrs tornis tika aprīkots ar ūdens rezervuāru, kura galvenais uzdevums bija nodrošināt stabilu ūdens spiedienu pilsētas ūdensvadā. Abu torņu kopējais ūdens tilpums sasniedza aptuveni 3000 m³, un šī sistēma bija īpaši nozīmīga strauji augošajos Rīgas priekšpilsētu rajonos, kur centralizēta ūdensapgāde līdz tam bija nepietiekama vai vispār nepastāvēja [1][3].

Arhitektoniski Dvīņu ūdenstorņiem raksturīgs ritmisks ķieģeļu mūrējuma un apmestu laukumu kārtojums, horizontālas apmetuma vai mūrējuma joslas, dzegas un konsoles zem rezervuāra paplašinātās daļas, kā arī konusveida jumti ar nelieliem tornīšiem [1][2]. Apdarē izmantoti klasicisma un renesanses motīvi, kas tehniskajām būvēm piešķir reprezentatīvu, pilsētvidē pamanāmu raksturu [4].

Tehnoloģiju attīstība un jaunu, jaudīgāku ūdensapgādes risinājumu ieviešana padarīja Matīsa Dvīņu ūdenstorņus salīdzinoši īslaicīgus to sākotnējā funkcijā. Laika gaitā ap 1905. gadu tie tika izslēgti no aktīvās ūdensapgādes sistēmas, jo pilsētas vajadzībām tika izbūvēti jauni, lielākas kapacitātes objekti [1][3]. Tomēr torņi netika nojaukti un saglabājās pilsētvidē kā spilgta liecība par Rīgas inženiertehnisko attīstību 19. gadsimta nogalē.

Laika gaitā Dvīņu ūdenstorņi ieguva arvien lielāku kultūrvēsturisku nozīmi. Tie ir atzīti par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli un iekļauti Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzības reģistrā, apliecinot to vērtību ne tikai kā tehniskām būvēm, bet arī kā nozīmīgiem pilsētas vēstures simboliem [5]. Torņi uzcelti laikā, kad Rīga strauji attīstījās kā rūpniecības un tirdzniecības centrs, un bija neatņemama daļa no plašākas pilsētas ūdenssaimniecības infrastruktūras izbūves 19. gadsimta beigās, kas būtiski uzlaboja sanitāros apstākļus un iedzīvotāju dzīves kvalitāti [1].