Rīgas centrālcietums

Adrese:	Mazā Matīsa iela 5, Rīga
Uzcelts:	Atklāts 1905. gadā, celtniecība ilga līdz 1914. gadam
Ieslodzīto skaits:	~1200
Režīms:	Izmeklēšanas cietums
Statuss:	Darbojas

Rīgas Centrālcietums ir viena no senākajām un lielākajām ieslodzījuma vietām Latvijā, kas vēsturiski izveidojusies kā nozīmīgs Krievijas impērijas un vēlāk arī Latvijas valsts sodu izpildes sistēmas objekts Rīgā. Cietuma komplekss atrodas Mazās Matīsa ielas apkārtnē un vairāk nekā gadsimta gaitā ir bijis cieši saistīts ar valsts politiskajiem un sociālajiem procesiem.

Rīgas Centrālcietuma būvniecība tika uzsākta 1902. gadā, bet vēl nepabeigtais cietums tika atklāts 1905. gadā. Celtniecības darbi turpinājās līdz 1914. gadam. Tolaik cietuma kompleksā ietilpa 15 ēkas, un tas sākotnēji bija paredzēts aptuveni 1360 ieslodzīto izmitināšanai [1][2].

1905. gada revolūcijas laikā, naktī uz 20. septembri, cietumam uzbruka 52 kaujinieku grupa. Uzbrukums tika veikts pēc iepriekš sagatavota plāna: viena daļa kaujinieku palika ārpus cietuma, lai atvairītu sardzes uzbrukumus, bet otra daļa devās cietuma iekštelpās. Uzbrukuma rezultātā tika atbrīvots LSDSP Rīgas komitejas loceklis Jānis Lācis un viens no rūpnīcas „Fenikss” kaujinieku vadītājiem Jūlijs Šlesers. Pārējos apcietinātos neizdevās atbrīvot, jo kameras nebija iespējams atslēgt. Sadursmē tika nošauti vai ievainoti 15 cietuma uzraugi [1].

1906. gadā cietumā atradās ap 2000 politieslodzīto, no kuriem vairāk nekā 200 tika nošauti. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā visi ieslodzītie tika izvesti uz Krieviju, cietums tika evakuēts un pamests, un ieslodzītie tajā netika ievietoti līdz 1919. gadam [1]. Vācu okupācijas laikā 1917. gadā tika uzsākta cietuma atjaunošana, un tas bija stipri pārpildīts [2].

1919. gadā lielinieku varas laikā Rīgas Centrālcietumā tika ieslodzītas varai nelabvēlīgas personas, galvenokārt baltvācieši, taču daudzi apcietinātie tika turēti bez skaidra pamatojuma. Šajā periodā cietuma pagalmos tika nošauti vairāk nekā 600 ieslodzītie. Cietumā valdīja pārtikas trūkums un strauji izplatījās slimības; bada un netīrības apstākļos izcēlās tīfa epidēmija, kas skāra aptuveni pusi ieslodzīto. Mainoties situācijai frontē un tuvojoties Landesvēram, lielinieku vara paātrinātā kārtībā piesprieda nāvessodus. Dažas stundas pirms padzīšanas no Rīgas 1919. gada 22. maijā Centrālcietuma pagalmā tika nošauti 32 ieslodzītie [1]. Andrieva Niedras provāciskās valdības laikā ieslodzīto skaits sasniedza aptuveni 3500 cilvēku, un arī šajā periodā notika masveida nošaušanas [2].

Pirmās Latvijas Republikas laikā Centrālcietums tika pakāpeniski attīstīts – uzbūvētas piebūves, ierīkota skola un darbnīcas, kā arī veikti kapitālie remontdarbi. 1940. gadā divi ražošanas korpusi tika pārbūvēti un izveidota Labošanas darbu kolonija, kas līdz 2008. gadam darbojās kā Matīsa cietums [2].

Padomju sākumposmā, tā sauktajā Baigajā gadā (1940. gada jūnijs – 1941. gada jūlijs), padomju vara uzsāka masveida arestus, apsūdzot cilvēkus spiegošanā un citos noziegumos. Daļa arestēto tika ievietoti Rīgas Centrālcietumā, kur dažas dienas pirms Rīgas nonākšanas nacistiskās Vācijas kontrolē tika uzsākta beztiesas nošaušana. 1941. gada 26. jūnijā tika sastādīts pirmais nošaujamo saraksts ar 73 personām, naktī uz 28. jūniju 4. korpusa pagalmā notika pirmās nošaušanas. 28. jūnijā tika parakstīts otrais saraksts ar 32 personām, bet naktī uz 30. jūniju notika pēdējās nošaušanas. Vēlāk cietuma pagalmā tika atrakti 99 nogalināto līķi, savukārt 80 ieslodzītajiem 1941. gada 30. jūnijā izdevās izbēgt no cietuma [1][2][3]. 2019. gada 3. jūlijā Centrālcietuma teritorijā tika atklāta piemiņas vieta komunistiskā terora upuriem, ko veidojis tēlnieks Ivars Feldbergs [3].

Pēc vācu iebrukuma 1941. gada jūnijā Rīgas Centrālcietumā tika koncentrēts liels skaits ebreju ieslodzīto – pirmajās vienpadsmit dienās tur nogādāja aptuveni 7000 ebreju vīriešu. Drīz pēc tam lielas ieslodzīto grupas tika izvestas no cietuma un nošautas Biķernieku mežā [4][5].

Vēsturnieki lēš, ka laika posmā no 1944. līdz 1962. gadam Centrālcietumā pēc politiskajiem pantiem tika nošauti aptuveni 170 nacionālās pretošanās kustības dalībnieki.

Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā cietuma infrastruktūra bija būtiski nolietota, un pārejas periodā bija novērojamas disciplīnas problēmas un bēgšanas mēģinājumi. 1993. gadā divi ieslodzītie izbēga pa pazemes tuneli, kura sabrukšanas rezultātā divi cilvēki gāja bojā. 1994. gada 30. decembrī tika atjaunota brīvības atņemšanas soda progresīvā sistēma, kas paredzēja cietumu iedalījumu pēc drošības pakāpēm. 1990. gados tika īstenots starptautiskais projekts Nord-Balt Prison, kura mērķis bija uzlabot cietumu sistēmu Baltijas valstīs, ieviešot jaunas pieejas, standartus un uzsvaru uz ieslodzīto resocializāciju [2].

2008. gada 31. oktobrī administratīvo izdevumu samazināšanas nolūkā tika apvienots Matīsa cietums un Centrālcietums, izveidojot vienotu Rīgas Centrālcietumu. 2010. gadā no cietuma izbēga četri ieslodzītie. Laikā no 2012. līdz 2013. gadam tika īstenoti būtiski infrastruktūras uzlabošanas un rekonstrukcijas darbi. 2018. gadā Rīgas Centrālcietums tika noteikts par izmeklēšanas cietumu ar slēgtā un daļēji slēgtā cietuma nodaļām, nosakot maksimālo ieslodzīto skaitu – 1271 persona. 2023. gada 23. jūlijā no cietuma izbēga viens ieslodzītais, kurš četru stundu laikā tika aizturēts [1][2].