Tramplīns

Tramplīnlēkšana ar slēpēm Latvijā aizsākusies 1932. gadā, kad Biķernieku mežā pie Šmerļa biedrība „Universitātes Sports” uzcēla pirmo tramplīnu Latvijā [1][2]. Lektuves konstrukcija bija no koka, 8,3 metrus augsta, ar 22 metru nobraucienu 35 grādu slīpumā. Projekta autors bija students arhitekts Zakevics, bet par pirmo slēpošanas stacijas pārzini un vadītāju kļuva students un Latvijas rekordists slēpošanā Alberts Riekstiņš. Konstrukcija veidota pēc Somijas tramplīnu paraugiem, un līdzās tramplīnam tika izveidotas atpūtas un slēpju iznomāšanas telpas [1].

Tramplīna atklāšanā runu teica Latvijas sporta organizāciju apvienības (LSOA) priekšsēdētājs Jānis Dikmanis. Pirmos lēcienus veica students Liberts, vēlāk notika Rīgas meistarsacīkstes tramplīnlēkšanā, kurās vērtēja gan stilu, gan attālumu – pirmo vietu ieguva Liberts. Tajā pašā dienā notika arī 5 kilometru slēpošanas sacīkstes junioriem, kurās uzvarēja Jansons. Līdz ar pirmo sniegu tramplīns tika nodots vispārējai publiskai lietošanai bez atlīdzības [1].

Tramplīna virsotnē bija ierīkota platforma, no kuras varēja veikt līdz pat 25 metru tāliem lēcieniem, un tika plānots izveidot arī mācību tramplīnu iesācējiem. Pirms tramplīna atklāšanas tika uzsvērts, ka tuvumā nepieciešama māja, kurā sportisti varētu pārģērbties, sagatavot slēpes un sasildīties ar tēju pēc treniņa [1].

Līdz ar tramplīna uzbūvēšanu šis sporta veids Latvijā ieguva lielu popularitāti, un jau drīz līdzīgus tramplīnus sāka būvēt arī citviet, tostarp pie Cēsīm un Siguldā [1]. Biķernieku tramplīns kļuva par atskaites punktu Latvijas tramplīnlēkšanas vēsturē, un tieši šeit aizsākās nacionālā interese par šo sporta disciplīnu [1][2].