Biķernieku trase

Adrese:	Sergeja Eizenšteina iela 16, Rīga
Atklāta:	1968. gadā
Garums:	3 662 km
Segums:	Asfalts
Mājaslapa:	www.bksb.lv

Biķernieku sporta komplekss izveidots 20. gadsimta 50.–60. gados Biķernieku mežā kā daudzfunkcionāla autosporta un motosporta bāze. Pakāpeniski attīstīts, tas kļuvis par starptautiski atzītu sacensību vietu Baltijā, mūsdienās apvienojot sportu, rekreāciju un publisku pieejamību.

Ar Autotransporta un šoseju ministrijas (krievu: Министерства автомобильного транспорта и шоссейных дорог Латвийской ССР) atbalstu 20. gadsimta piecdesmitajos gados motosporta sabiedrība sāka meklēt piemērotu vietu savai sporta bāzei. Komisija pēc vairāku variantu izvērtēšanas nolēma, ka Biķernieku meža teritorija ir visatbilstošākā, jo šeit bija iespējams ierīkot gan šosejas sacīkšu ceļu, gan starptautiska līmeņa motokrosa trases. Vietas izvēli gan pavadīja strīdi ar Rīgas pilsētas arhitektiem, kuri iebilda pret trokšņiem un lielo skatītāju skaitu, tomēr teritorijas dabiskais reljefs un meža masīvs bija pārliecinošs arguments trases izveidei. Pēc vispusīgas teritorijas izpētes tika secināts, ka mežs kalpos kā aizsegs pret piejūras vējiem un skatītāju troksni, vienlaikus nodrošinot labu piekļuvi no pilsētas [1].

1962. gadā Latvijas ceļu un tiltu projektēšanas kantoris uzsāka darbu pie trases izstrādes, izveidojot speciālistu grupu, kurā darbojās Pēteris Dzenis, Jānis Roops, Vilnis Vasulis un Kārlis Rība, projekta vadību uzņēmās Gunārs Binde. Projektēšanas laikā uzsvars tika likts uz esošā meža saglabāšanu un harmonisku iekļaušanu ainavā. Par topošā sporta kompleksa direktoru iecēla Eduardu Kiopi, kurš konsultēja inženierus par auto un moto sporta vajadzības. No citu trašu trūkumiem ļāva izvairīties Jāņa Roopa un Eduardа Kiopes brauciens pa citām Padomju Savienības trasēm. Projektētāji ar sportistiem izlēma, ka tā nebūs ātrā trase, bet tās izbraukšanai būs vajadzīgas teicama dinamika un auto bremzes un vadītājiem jābūt virtuoziem [1].

1966. gadā tika uzsākta trases būvniecība, un atklājās, ka daļa teritorijas ir purvaina un ar pazemes avotiem, tāpēc tika veikti plaši zemes darbi – purvs izrakts un aizbērts ar smiltīm. Tā paša gada pavasarī izbūvēja grantētus ceļus, un drīz pēc tam tika ieklāts asfalts. Linezera apkārtnes uzkalnos veltņus nācās kalnā vilkt ar traktoriem. Darbos aktīvi iesaistījās ne tikai būvnieki, bet arī sportisti ar ģimenēm, tiesneši un Centrālā auto-moto kluba darbinieki [1][2].

1966. gada 30. jūlijā Biķerniekos tika atklāta sporta bāzes pirmā kārta. 1967.gadā pabeidza sacīkšu ceļa otro kārtu ar ātruma apli autosportam, bet 1968. gada 11. augustā atklāja lielo apli [2]. Sporta kompleksu turpināja pilnveidot arī tālākajos gados. 1974. gadā atklāj moto stadiona motobola laukumu, 1976. gadā – spīdveja sacīkšu celiņu. Auto daudzcīņu laukums tika izbūvēts 1978. gadā. Pirmais radio vadāmo automodeļu Eiropas čempionāts risinājās tieši Biķernieku sporta kompleksā 1989. gadā [2]. Trase kļuva par vienu no nozīmīgākajiem autosporta un motosporta centriem Baltijā [3].

Biķernieku sporta kompleksā joprojām notiek nacionālas un starptautiskas sacensības – drifts, šosejas sacīkstes, kartings un dažādas auto-moto disciplīnas. Trase ieguvusi arī starptautisku atzinību, tostarp balvu „Sports un inovācijas 2016” par ieguldījumu sporta infrastruktūras attīstībā [4]. Laikā, kad nenotiek organizēti pasākumi, trase brīvi pieejama publikai. Ziemā trase tiek izmantota slēpošanai. Trases apsaimniekošanu šobrīd veic Ceļu satiksmes drošības direkcija [2].