Rīgas Kinostudija

Adrese:	Šmerļa iela 3, Rīga
Dibināts:	1948. gadā, 1958. gadā ieguva nosaukumu
Joma:	Kino un televīzijas filmu ražošana
Statuss:	Darbojas un īsteno mākslas projektus
Mājaslapa:	www.studio.lv

Rīgas kinostudija ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas kino centriem, dibināta 1948. gadā un pilnībā izveidota Šmerļa ielā 3. Tā bija viena no modernākajām kinostudijām Ziemeļeiropā, īpaši uzplaukstot 20. gadsimta 70.–80. gados, radot daudzas latviešu kino klasikas filmas. Mūsdienās tā darbojas kā tehniskā un kultūras bāze audiovizuālajai nozarei.

Rīgas kinostudija ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas kino kultūras centriem, kas ievērojami ietekmējis filmu ražošanas attīstību Baltijas reģionā. Tā ir viena no vecākajām kinostudijām Ziemeļeiropā.

Rīgas kinostudijas pirmsākumi meklējami 1948. gadā, kad Rīgas mākslas filmu studiju apvienoja ar Hronikāli dokumentālo filmu studiju, izveidojot Rīgas mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studiju. Šī apvienotā struktūra kļuva par pamatu mūsdienu Rīgas kinostudijai, kas oficiālo nosaukumu ieguva pēc LPSR Kultūras ministrijas lēmuma 1958. gadā [1].

Sākotnēji studijas uzņemšanas paviljoni un darbnīcas atradās dažādās Rīgas vietās, tostarp Skolas ielā, taču drīz kļuva skaidrs, ka nepieciešams vienots komplekss. Šī iecere īstenojās, kad Šmerļa ielā 3 tika uzbūvēta Rīgas kinostudijas ēku pirmā kārta ar trim lieliem filmēšanas paviljoniem 1961. gadā. Tas kļuva par vienu no modernākajiem kino ražošanas centriem Ziemeļeiropā [2]. Šeit darbojās scenogrāfu, dekoratoru, operatoru un skaņu speciālistu darbnīcas, kas nodrošināja pilnu filmu ražošanas ciklu no idejas līdz gatavai lentei.

1965. gadā šeit tapa režisora Arnolda Burova leļļu filma „Ki-ke-ri-gū!”, kas kļuva par pirmo latviešu leļļu filmu [3]. Studijas ziedu laiks bija 1970.–1980. gadi, kad ik gadu tika uzņemtas vidēji 15 mākslas filmas, bet darbinieku skaits sasniedza apmēram tūkstoti cilvēku [2][4]. Šajā periodā tapa daudzas skatītāju iemīļotas filmas, tostarp arī tādas Latvijas kino zelta fonda filmas kā –

• „Mērnieku laiki” (1968, rež. Voldemārs Pūce) – vēsturiska filma, kas balstīta uz brāļu Matīsa un Reinis Kaudzīšu tāda paša nosaukuma romānu.
• „Vella kalpi” (1970, rež. Aleksandrs Leimanis) – piedzīvojumu filma, kas balstīta vēsturiskos notikumos, kļuvusi par populāru vairāku paaudžu skatītāju vidū.
• „Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972, rež. Aleksandrs Leimanis) – turpinājums pirmajai daļai, vēl lielāks skatītāju hits.
• „Ceplis” (1972, rež. Rolands Kalniņš) – ironisks un precīzs laikmeta portrets, kas kļuvis par latviešu kino klasiku.
• „Ezera sonāte” (1976, rež. Gunārs Piesis) – romantiska drāma, kas iemantojusi kulta statusu, īpaši ar skaisto mūziku un tēlainību.
• „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981, rež. Jānis Streičs) – viena no visu laiku populārākajām latviešu komēdijām, kļuvusi par nacionālu fenomenu un neatņemamu Jāņu tradīciju daļu.
• „Ilgais ceļš kāpās” (1981, rež. Aloizs Brenčs) – leģendāra televīzijas filma septiņās sērijās, kas kļuva par vienu no skatītākajām visā PSRS.
• „Aizaugušā grāvī rozes zied” (1982, rež. Aloizs Brenčs) – psiholoģiska drāma par cilvēku attiecībām un dzīves izvēlēm.
• „Emīla nedarbi” (1985, rež. Varis Brasla) – populāra bērnu filma, ekranizācija pēc Astridas Lindgrēnes darba, filmēta Latvijā ar Rīgas kinostudijas komandu.
• „Vai viegli būt jaunam?” (1986, rež. Juris Podnieks) – ir viena no izcilākajām un starptautiski pazīstamākajām Rīgas kinostudijas dokumentālajām filmām, kas kļuvusi par simbolu sava laikmeta pārmaiņām. Darbs atspoguļo jauniešu dzīvi Latvijā 1980. gadu vidū.
• un daudzas citas [2]

Rīgas kinostudija kļuva par nozīmīgu kultūras institūciju, kas sniedza ieguldījumu ne tikai Latvijas, bet arī padomju un starptautiskajā kino vidē. „Cilvēka bērns” (1991, rež. Jānis Streičs) bija viena no pēdējām lielajām starptautiski atzītām Rīgas kinostudijas filmām pirms neatkarības atjaunošanas, pārstāvēja Latviju arī Kannu festivālā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas studijas darbība piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. 1990. gadā tā tika sadalīta sešos mazākos uzņēmumos, līdz ar to beidza pastāvēt kā vienots kino ražošanas centrs [5]. Filmu uzņemšana strauji samazinājās, un 2009. gadā tapusī dokumentālā lente „Padoties aizliegts” par Latvijas svarcēlāju un bokseru Ritenieku ģimeni. Tā kļuva par pēdējo filmu, kas pilnībā ražota Rīgas kinostudijā [1]. Vēlākajos gados studijas īpašuma jautājumi un tiesvedības par autortiesībām uz padomju laikā uzņemtajām filmām kļuva par plaši apspriestiem tematiem kultūras telpā [6].

Mūsdienās Rīgas kinostudija turpina pastāvēt kā kultūras un tehniskā bāze audiovizuālajai nozarei. Šmerļa ielā 3 joprojām darbojas filmēšanas paviljoni, kas tiek izmantoti televīzijas raidījumu, reklāmu un neatkarīgu filmu uzņemšanai. Studija piedāvā arī telpu un tehnikas nomu, nodrošina pēcapstrādes pakalpojumus, kā arī veicina kino mantojuma saglabāšanu [7].